Rankas pagasta padomes iecirkņa pilnvarotais Pēteris Zelčs klusībā vēlas, lai neviens pagastā neskandalētu, nezagtu, bet nepārkāptu sabiedriskās kārtības noteikumus, dzīvotu mierā un saticībā.
Rankas pagasta padomes iecirkņa pilnvarotais Pēteris Zelčs klusībā vēlas, lai neviens pagastā neskandalētu, nezagtu, bet nepārkāptu sabiedriskās kārtības noteikumus, dzīvotu mierā un saticībā.
“Manas profesijas cilvēkam nekad nav miera. Telefona zvani skan dienā un naktī, jo policijas darbiniekus ļaudis steidz meklēt tad, kad tas ir vajadzīgs,” smaidot bilst P.Zelčs, kura dzimtā puse ir Balvu rajonā.
Pēteris stāsta, ka viņa pirmā darbavieta Gulbenes rajonā bijusi Rankas arodvidusskola (tolaik profesionāli tehniskā skola), kad 1978.gadā viņš sācis strādāt kā ražošanas apmācības meistars, vēlāk bijis militārās apmācības pasniedzējs līdz 1990.gadam. Darbabiedri viņu labsirdīgi saukuši par Pičuku.
“Uzskatu, ka biju prasīgs pedagogs, jo man ir būtiski, lai ikviens uzticēto pienākumu veiktu godprātīgi. Ir grūti sevi raksturot, bet man nav daudz draugu. Tie, kurus par tādiem uzskatu, nekad nepievils, viņiem varu uzticēties,” domīgi saka Pēteris.
Viņam nepatīk īslaicīga brāļošanās ar vienu, otru, trešo. Bet cilvēkos Pēteris visaugstāk vērtē godīgumu. Arī policista darbā cilvēkiem, kam šī īpašība nepiemīt, viņaprāt, nevajadzētu strādāt.
“Es izvēlos par draugu tādu cilvēku, ar kuru bez bailēm varu doties izlūkgājienā,” joko Pēteris.
Par sliktiem neuzskata
“Sabiedrība dažādi izprot jēdzienu “godīgums”. Neuzskatu, ka Rankas pagasts pēc noziegumu skaita apsteigtu pārējos. Protams, likuma pārkāpumu pietiek arī te. Dažkārt man kļūst žēl to puišeļu, kuri par zādzībām jāapcietina,” bilst Pēteris un stāsta par gadījumu, kad divi pagasta puikas no vieglajām automašīnām “aizņēmušies” automagnetolas un citu.
“Jā, uzzinot par zādzību, esmu noskaities. Domāju, tiklīdz noķeršu, diezin ko izdarīšu, bet, visu pārdomājot, kļūst žēl. Tāpēc vien, ka esmu policijas darbinieks, nevaru kļūt par zvēru un gadiem ilgi turēt naidu,” uzskata Pēteris un, brīdi padomājis, piebilst, ka ar klaju bezkaunību pagaidām neesot sastapies.
Darba specifika ir nemierīga
Iecirkņa pilnvarotā inspektora darbu raksturo nemiers, jo ir cilvēki, kuri domā, ka inspektora pienākums ir strādāt 24 stundas diennaktī.
“Man katru darbdienu no pulksten 8.00 līdz 9.00 ir pieņemšana pagasta padomē, bet telefoniski tieku meklēts jebkad. Nevaru noliegt, ka zvani atskan vakaros, kad tikko esmu uz brīdi apsēdies, lai parunātos ar dēliem, zvana, kad esmu viesībās. Neko nevar darīt, ir jāuzklausa un jāpalīdz,” Pēteris ir saprotošs. Viņš ceļas, iedarbina automašīnu un dodas ceļā. Piemēram, Jāņos kāds līgotājs ilgstoši ļāvies alus vilinājumam, bet tad izlēmis, ka nakts vidus ir vispiemērotākais laiks, lai sameklētu inspektoru un klāstītu gada laikā krātās problēmas.
“Varbūt cilvēkam tieši šajā brīdī tas bija būtiski,” prāto Pēteris, kas par kārtību gādā ne tikai Rankas, bet šobrīd arī Tirzas un Druvienas pagastā.
Problēmas rada bezdarbs
Abi Pētera dēli Gatis un Pēteris ir aktīvi slēpotāji. Artūrs iekļauts Latvijas jauniešu olimpiskajā vienībā un pretendē startēt nākamajās ziemas olimpiskajās spēlēs, tāpēc tēva brīvo laiku aizņem sports. Pēteris ir arī sporta darba koordinators pagastā un regulāri piedalās pašvaldību lauku sporta spēles. Laiks atvēlams arī Rankas mednieku kolektīva vadītāja pienākumiem. “Priecājos par tiem jauniešiem, kas sevi izsaka sportā, un esmu norūpējies par tiem, kurus neinteresē nekas. Diemžēl tā ir nesakārtotā valsts ekonomika, kas rada bezdarbu laukos. Ja pat vecākiem nav darba, tad kur to rast bērniem. Tikai policija vien noziegumu skaitu nesamazinās,” prāto Pēteris un par šo problēmu diskutē par pašvaldību vadītāju Jāni Antaņeviču, kam ir nedaudz pretējs viedoklis.
Katram darbam ir garoza
Pēteris nenoliedz, ka arī iecirkņa inspektora darbā ir garoza. Piemēram, cilvēku par pārkāpumu nosoda, bet viņš met apvainojumus kā akmeņus, ka visi policisti ir uzpērkami un tamlīdzīgi, bet, tiklīdz pārkāpējam iesaka vērsties juridiskajās instancēs, sašutums ir kā ar roku atņemts.
“Pagastā ir iedzīvotāji, ar kuriem pastāvīgi jāstrādā, jo viņi nemitīgi iekļūst dažādās problēmās. Piemēram, daži ne dienu nespēj iztikt bez alkohola, kas sasniedz tādus apmērus, ka ģimenes locekļi lūdz viņu ievietot atskurbtuvē. To arī darām, bet pārējās problēmas ne vienmēr iecirkņa inspektors var atrisināt. Īpaši tad, kad jāuzklausa norādes: “Tas mans televizors! Tā mana gulta! To pirka tēvs, to māte!” Kad mantas dalītājiem dusmas pārgājušas, abi staigā zem rokas. Viss kārtībā,” Pētera ikdienā šādu scēnu ir pietiekami.
Aizliegums problēmu neatrisinās
Rankas pagasts nav izņēmums. Viens otrs tur reibst no Jāņiem līdz Ziemassvēt-kiem un no Ziemassvētkiem līdz Jāņiem. Tāpēc Pēteris uzskata, ka alkohola tirdzniecības aizliegums naktīs šo problēmu neatrisinās, tāpat kā tās 70 gadus vecās tantiņas sodīšana par to, ka viņai drošā vietā noglabāta šņabja pudele, lai ar to samaksātu par siena pļaušanu, tīruma aršanu un citiem lauku darbiem.
“Mūsu valsts amatpersonas pieļāva kļūdu, izlaižot no rokām alkohola monopolu. Ja tas nebūtu noticis, “točku” sistēma diezin vai izveidotos. Šodien to likvidēt ir praktiski neiespējami. Tie, kas iedzer paretam, nekad neiegādāsies nekvalitatīvu dzērienu.
“Ja “krutka” pirkta veikalā, tad vismaz ir iespējams atrast vainīgo,” spriež inspektors un min Valmieru, kur alkohola tirdzniecība nakts stundās aizliegta jau senāk. Cilvēki pie tā jau ir pieraduši un ir apmierināti. “Aizliegums visu neatrisina. Ir jāpāraudzina cilvēki, visa sabiedrība kopumā,” ir pārliecināts Pēteris.
