Izmantojot Latvijas Vides aizsardzības fonda piešķirtās finanses, Stāķu, Bērzu pamatskolas un Gulbīša vidusskolas 25 skolēniem bija iespēja īstenot projektu “Krustalīces izziņas takās”, no 12.līdz 21.augustam darbojoties dienas nometnē.
Izmantojot Latvijas Vides aizsardzības fonda piešķirtās finanses, Stāķu, Bērzu pamatskolas un Gulbīša vidusskolas 25 skolēniem bija iespēja īstenot projektu “Krustalīces izziņas takās”, no 12.līdz 21.augustam darbojoties dienas nometnē.
Mūsu vadībā bērni iepazina Krustalīces un tās apkārtnes noslēpumus.
Gulbju pilsētas upe Krustalīce kādreiz bijusi skaista, plaša un peldvietām bagāta. Toreiz neaizaugušajā Valmes ezerā ir Krustalīces sākums. Kādreiz ar baltu smilti, nu dūņainā upīte aizvijas caur pļavām līdz Madonas šosejai, pa ceļam atklājot neskaitāmus bebru darbus un nedarbus. Arī bebri jāvaino pie tā, kas noticis ar upīti.
Kādā ūdenssūnām aizaugušā vietā vienā kvadrātmetrā veicām pētījumus. Noskaidrojām, kādi augi un dzīvnieki šeit raduši mājvietu. Izmantojām arī lupas. Ievugrava esot bijusi pilsētnieku iecienīta atpūtas vieta, kur tie pastaigās reibuši no ievu smaržas.
Pussalā, kur šobrīd ir siltumnīcas un dārzi, kādreiz bijusi dāmu un kungu peldvieta. Muzejs darbiniece pastāstīja par dzirnavu vēsturi. Nu zinām, kura dzirnavnieka, kura kalpu māja. Dambī – gulbju mājiņa. Te ir arī meža pīles. Dambis apaudzis ar ūdenszālēm. Prātā nāk notikumi, kad upe bija jāglābj no izplūdušās naftas nelaimes.
Krustalīce met loku ap pilskalnu, kur reiz greznojušās divas pilis. Nu atdzimst luterāņu baznīca.
Nav nemaz tik viegli pārvarēt ar zālēm aizaugušos krastus, kur ir arī alu caurumi, kuros iekrītam ik pēc brīža. Upītes tecējumu šķērso dzelzceļa līnija. Te piesārņojums jau sasniedzis atzīmi “2”. Tā gan vēl atbilst apzīmējumam “vāji piesārņota upe”. Te daudz gliemežu, ūdensspolīšu un lēpju. Atrodam arī spāres kāpuru. Mājvietu te radusi arī kāda skārda bundža un čipsu paka.
Aiz dzelzceļa sākas pilsētas robeža, un upīte dodas tālāk, lai saņemtu gan labus, gan sliktus uzmanības apliecinājumus.
Stāķu skolas absolvente ar mīlestību stāsta par katru baznīcas stūrīti. Tajā būs ērģeles, būs arī Otrajā pasaules karā sagrautais baznīcas tornis. Aizdedzām svecītes. Varbūt kāds izteiks lūgumu arī par Krustalīces krastu iemītniekiem, jo pēc nedaudziem līkumiem upīte smird. Kādreiz upītes daļu pie poliklīnikas sauca līdzīgi – par smirdupīti. Vai kāds ir izvērtējis, kurš tai nodara vislielāko postu?
Upīte aizvijas cauri Rūdolfa parkam, kas tā nosaukts par godu barona dēlam. Parks cerīgi sakopts, bet atkal jau aizaug ar krūmiem. Jāpapūlas starp tiem saskatīt tiltiņus. Garām Sarkanajai pilij, kuru kādreiz barons dāvinājis savai sievai Marijai, projām no Gulbenes.
Zaļa un ūdensziediem klāta, upe tek uz Pededzi. Mēs dodamies pa putekļaino ceļu, kas aizvijas gandrīz paralēli upei. Piekūstam, bet laimīgi nonākam pie Stradu skolas. Neliels autobuss laipni vizina ceļotājus tālāk līdz Lejasstradiem, kur ieraugām norādi, ka upei tiešām ir vārds. Vietā, kur mazā upīte sniedz roku Pededzei, klusi, vienkārši un pieticīgi notiek šī vienošanās. Bez krācēm un kritumiem. Kādus ciemakukuļus Pededzei aiznes Krustalīce?
Visu upē izpētīto, ekspedīcijā pieredzēto un dzirdēto apkopojam skolā. Noskaidrojam, cik tīrs ūdens ir visās izpētes vietās. Apkopojot rezultātus, atceramies, kādas dzīvnieku un augu sugas atrastas. Izmantojam Loretas un Andra Urtānu piedāvāto izpētes metodi. Interesanta pasaule atklājas, mikroskopā aplūkojot, cik īpatnēja ir tauriņa kāja un parastais sīpols.
Veidojam reklāmas. Nav nemaz tik vienkārši izdomāt slavinājumu mazai, aizaugušai un netīrai upītei. Prieku sagādā reklāmas rullīšu tapšanas process datorā. Datorenciklopēdijā atrodam karti, kur ir arī Krustalīce. Nosakām upes aptuveno garumu – apmēram 25 kilometri. Vēlāk top vēstule Baltijas jūrai.
Paldies par atsaucību Stradu skolas vadībai, Gunai Irbei, Gulbenes muzejam, Jānim Kokaram, luterāņu baznīcas svētdienas skolas skolotājai Gunitai. Visu nometnes laiku par mums ar mīlestību rūpējās skolas direktore, saimnieks, Emīla māmiņa Jolanta un Riharda māmiņa Rita.