Par nelaimi vai par prieku, bet drīzumā dosimies pie vēlēšanu urnām, lai atdotu savu balsi kādam, kas dzīvi darīs krāsaināku.
Par nelaimi vai par prieku, bet drīzumā dosimies pie vēlēšanu urnām, lai atdotu savu balsi kādam, kas dzīvi darīs krāsaināku. Labi, ka ir iespēja no saraksta svītrot sev nevēlamos kandidātus, kuru kādam būs ne mazums. Bet, kad partijas pirms vēlēšanām cīnās par katru balsi, vai protam neietekmēties no slēptās reklāmas?
Tas laiks ir pagājis, kad vēlētājus varēja piebarot ar banāniem. Tagad viņi ir kļuvuši gudrāki un jau aģitācijas laikā nebaidās uzdot konkrētus jautājumus – kāpēc jūs neesat izdarījuši to un to? Līdz šim partijām deklarācijas par ziedojumos saņemtajiem līdzekļiem bija jāiesniedz 12 mēnešus pēc pašvaldību vēlēšanām un piecus mēnešus pēc Saeimas vēlēšanām, kad tas nevienam vairs nebija interesanti. Bet sabiedrisko organizāciju iniciatīva ir mainījusi situāciju, jo nu internetā (www.pretkorupcija.lv) to var redzēt. Bet rodas jautājumus – vai šīs ziņas ir patiesas? To paredzēts kontrolēt Pretkorupcijas apkarošanas dienestam, kura vadībai ilgi meklēja godīgu priekšnieku.
Vēlētājam ir jāsaņem objektīva informācija pirms vēlēšanām un, ja viņš pie konkrēta raksta, mutiskas vai vizuālas informācijas neredz atzīmi, kas informāciju apmaksā, tad var uzskatīt, ka ir maldināts. Slēptā reklāma var būt pozitīva un slavinoša, kā arī negatīva un nomelnojoša. Nevar aizmirst rakstu, kas šonedēļ bija kāda lokālā laikraksta atvērumā – pa labi politiski apmaksāta reklāma, bet pa kreisi – slavinoša intervija ar to pašu politiķi, kura partija apmaksā reklāmu. Manuprāt, tas ir tipisks slēptās politiskās reklāmas piemērs. Droši vien kādam no tā tiek savtīgs labums. Šī nav pirmā vai pēdējā reize, kad laikraksts ko tādu atļaujas.
Ir vienkārši pretīgi noraudzīties, kā dažus mēnešus pirms vēlēšanām politiķi izrāda tik gādīgu interesi par attāliem pagastiem, apmeklē savas dzimtās skolas un nežēlo lepnās automašīnas, braucot pa sliktajiem lauku ceļiem. Cenšoties būt tuvāki tautai, viņi pat neapzinās, ka reizēm runā aplamības, sagrozot faktus par vietu, kur ir ieradušies. Bet parastais lauku cilvēks to atceras. Draudzīgo tikšanos laikā politiķiem primārais ir palielīties, no kādām prezentācijām vai pasākumiem viņi Rīgā ir atteikušies, lai atbrauktu uz tālo provinci Alūksni, Madonu vai Gulbeni.
Cik ir nācies runāt ar cilvēkiem, visi kā viens apgalvo, ka necer no nākamās valdības sagaidīt ko labāku. Ja tiks jauni kandidāti pie varas, tad zags savai labklājībai. Arī vecie deputāti nesūdzēsies par liekiem simts vai tūkstoš latiem. Tagad viņi ir kā pāvi ar sabužinātām spalvām, bet pēc vēlēšanām kā vēži naski vien salīdīs atpakaļ vecajās kulītēs, kur atvēlēs vietu arī jaunajiem – tādiem pašiem vēžiem.
