Gads iesācies ar pārmaiņām politiskajā vidē, gandrīz jau esam ieguvuši jaunu premjerministri – Laimdotu Straujumu. Pats kandidātu izvirzīšanas process bija tāds, maigi sakot, amizants – vispirms uzzinājām, ka politiķi no citām partijām patiesībā nemaz nekāro šo amatu pēc Valda Dombrovska demisijas, lai ”Vienotība” pati tiek galā. Lai cik daudziem pirms tam bija skaidrs, ko Dombrovskis dara nepareizi, tad parādīt, kā tad būs pareizi, neviens nerāvās. Kad arī tika izrakts kāds kandidāts, prezidents kā bargais opis pakratīja ar pirkstu, tas nav īstais, pamatoti argumenti gan izpalika. Visbeidzot tika secināts, ka partijām pietrūkst spējīgu līderu, tas gan liekas absurdi, redzot, cik liela ir konkurence uz Saeimas vietām un vēl sīvāka uz Eiroparlamentu. Visticamāk, šeit tomēr vainojams vēlēšanu tuvums, jo politiķi labi zina, cik ātri var kļūt par sliktajiem. Un tad gluži kā teikā – labieši Lāčplēsi tā arī neatrada, bet atrada Laimdotu. Vērojot politisko dzīvi Latvijā, neesmu manījusi, ka L.Straujuma parādītu sevi kā potenciālo līderi, kas nešaubīgi droši spētu vadīt niķīgo kuģi, drīzāk klusi un nemanāmi darbojusies savā lauciņā – Zemkopības ministrijā, jo zināms, ka Straujumai bija lieli nopelni, panākot Eiropas maksājumu palielināšanu lauksaimniekiem. Kaut tas nav nekas slikts, tomēr, vērojot priecīgos vīrus ap L.Straujumu, kuri beidzot vienojušies par premjera kandidatūru, domāju, ka nākamajai premjerei vajadzēs stipru mugurkaulu. Ceru, ka viņai tāds ir, tāpat kā spēja pastāvēt par savu viedokli, lai viņu nesaraustītu gabalgabalos.
