Gulbenieša pārdomas: Morāles līkloči

Uzzinām pārsteidzošus faktus par to, kā Krievijas armija uzvedas Ukrainā, kā zog, laupa, izvaro, slepkavo un atkāpjoties iegūtās trofejas pa pastu sūta savām ģimenēm uz Krieviju. Manā gandrīz 90 gadu ilgajā mūžā tas liekas neticami, jo daudz kas ir redzēts, bet likās – dzīve ir gājusi uz priekšu un arī cilvēkiem būtu jākļūst civilizētākiem. Diemžēl sāk izskatīties, ka Krievijā laiks ir nevis apstājies, bet gājis atpakaļgaitā. Ir notikusi Krievijas sabiedrības degradācija.

Karš, dzīve militāros formējumos ir saistīti ar varaskāres kultu. Neatkarīgi no tā, kādai tautībai pieder cilvēks. Iegūt karā trofeju – tas arvien ir kaut kur dziļi zemapziņā. Bet kā tas saskan ar katra indivīda morāles principiem? Notiek ne tikai militārs, bet arī ideoloģiskais Krievijas karš pret Ukrainu un tās iedzīvotājiem. Karš, kur patiesība ar meliem tiek samainīti vietām. Un pat Dieva baušļus ir iespējams izmantot negodprātīgi, ja kāds vēl Dievam vispār tic.

Otrā pasaules kara laikā, puika būdams, Strūžānos (Rēzeknes pusē) redzēju un varēju salīdzināt Sarkanās armijas okupantu un vācu armijas uzvedību. Mana pieredze liecina – toreiz nebija tādu zvērību, kādas šodien Krievijas militāristi pieļauj Ukrainā.

1940.gadā sarkanarmieši mūsu mājas pagalmā prasīja, lai māte iedod padzerties, bet vispirms lai padzeras pati. Neuzticējās. Ar vācu karavīriem aci pret aci saskarē biju 1944.gada ziemā, kad Strūžānos bija izvietota karaspēka daļa, kas tikko nākusi no frontes. Vācu zaldāti lielākoties gulēja, tad mazgājās mūsmāju pirtī, kura divas nedēļas tika kurināta katru dienu. Vācieši tēvu cienāja ar alkoholu un ēdienu. Tas – par to, ka viņiem kurināja pirti.

Labais iespaids par vāciešiem mazinājās vēlāk, vasarā, kad Strūžānos gar purva malu tika rakti ierakumi, lai veidotu frontes līniju. Kopā ar kaimiņiem un mūsu 15 mājlopiem gājām slēpties purvā. Māte bija palikusi mājās. Vācieši sāka šaudīties uz purva pusi. Māte pierunāja, ka izvedīs ģimeni no patvēruma. Kopā ar vienu vācu karavīru atnāca mums pakaļ uz purvu. Pēc tam mums un kaimiņu ģimenei lika apmesties rijā. Baidījāmies, ka mūs visus sadedzinās. Bija dzirdēts, ka Krievijā vācieši tā darot. Vācu izlūki uzskatīja, ka esam sarkanie partizāni vai to atbalstītāji, kas nebija taisnība. Gluži vienkārši mans tēvs – Kazimirs Odumiņš – bija pagasta vecākais kā krievu, tā vācu laikos. Notika skaidrošanās. Beidzot vācu virsnieks pavēlēja mums visiem atstāt gaidāmās karadarbības zonu. Mana māte Veronika Odumiņa vēl izslauca govis. Ar tikko slauktu pienu gāju pie karavīriem ierakumos. Devu no kannas nodzerties. Pretī saņēmu vācu konfektes. Šie vācieši atšķīrās no viņu armijas izlūku grupas, kura siroja pa dzīvojamām ēkām, kūtīm, ķēra vistas un nogrieza tām galvas. Arī izrakņāja apkārtni. Toreiz es, bērns būdams, domāju – viņi meklē apslēptās bagātības.

Vācieši atkāpjoties aizveda mūsu zirgu – zemnieka lielāko bagātību.

Mainījās situācija. Divi klibi sarkanarmieši ienāca mūsu mājās, prasīja, lai māte pabaro, teica – tālu ceļu gājuši. Kad bija paēduši un atpūtušies, pieprasīja, lai nodrošinām pajūgu tālākam ceļam. Iejūdzām kaimiņu aizlienētu vecu zirgu. Man lika iet par kučieri. Nebijām nobraukuši vairāk par trīs kilometriem, kad kareivji lika piestāt pie tuvākajām mājām. Tur sāka ņemt bez atļaujas visu, ko grib. Tālāk braucot ceļā sastapām manu tēvu, kurš bija ciema vecākais un brauca mājup no sapulces Gaigalavā. Pēc sarunas ar manu tēvu karavīri skriešus metās atdot atpakaļ salaupīto. Tēvs bija dusmīgs. Kareivji aizgāja savu ceļu. Netika vairāk žēloti sāpošo kāju dēļ. Tēvs savukārt pastāstīja, ka, uz mājām braukdams, ceļā bija novērojis, kā viens sarkanarmiešu zaldātiņš nes cepuri, kas pilna pielikta ar vistas dētām olām. Krievu virsnieks to ieraudzījis un uzmaucis zaldātiņa galvā to cepuri ar visām olām. Saspiestas tās tecējušas nelaimīgajam pār ģīmi. Tēvs zināja teikt – sarkanarmiešiem nav bijis ļauts Latvijā laupīt, tomēr tie bija tikai vārdi. Realitātē bija citādāk.

Un tomēr. Lasot par to, kā rīkojusies Krievijas armija Ukrainā, šķiet, šie militāristi visatļautībā, iespējams, pat pārspēj Otrajā pasaules karā notikušās zvērības.

– Jāzeps Odumiņš