Laime esot pašu cilvēku izdomāts viņu iekšējās sajūtas raksturojošs jēdziens, reiz bilda kāds sarunu biedrs. Negribēju teiktajam piekrist, tāpēc mēģināju atsaukt atmiņā kaut kur izlasītus citātus un viedu ļaužu izteikumus par laimi. Tomēr beidzot sapratu, ka citāti ir tikai vārdi. Galvenās tiešām ir sajūtas, kas ir tik dažādas. Pirms dažām dienām tika godinātas novada ģimenes, kurās divi cilvēki spējuši būt kopā daudzus gadu desmitus. Ja godināšanas pasākumā viņiem pajautātu, vai viņi ir laimīgi, atbilde būtu: “Jā, esam!” Laimīgi kopīgajos priekos un skumju brīžos, laimīgi konkrētajā brīdī, saņemot bērnu un mazbērnu bučas uz vaiga un apskāvienus. Šajās brīvdienās Rīgā, braucot tramvajā, zem tilta ievēroju bezpajumtnieku, kurš steidzīgi tiesāja droši vien atkritumu konteinerā atrastu maizes gabalu. Arī viņš tobrīd bija laimīgs tāpēc, ka tilts paslēpa no lietus, bet maizes ņuka mazināja bada sajūtu. Tramvajā kāds tēvs, palaikam uzmezdams skatienu apkārtējiem, savam mazajam dēlēnam skaļi skaidroja, kāpēc uz ielām dažviet ir peļķes, ko jaunu varēs redzēt Dabas muzejā. Viņi abi bija laimīgi tāpēc, ka ir kopā. Latviešu Biedrības namā vēroju, kā mazmeita uzstājās kopā ar baleta solistiem. Zināju, ka viņa tobrīd ir laimīga. Un laimīga biju arī pati, jo viņa – taču mana mazmeitiņa. Ejot cauri Vecrīgai, kāds ielu muzikants dziedāja par laimi. Klausītāji viņam priekšā noliktajā traukā meta monētas. Dziedātājs bija laimīgs. Laime patiešām ir brīža sajūtas. Tik ļoti dažāda. Katram sava.
