Tieši gadu mijā, 31.decembrī, gulbenieši Jekaterina un Viktors Puhovi svinēs smaragda kāzas – 55 kopā nodzīvotos gadus. Kā vienmēr uzsmaidīs viens otram un vēlēs veselību, jo tā abiem šobrīd ir vislielākais dārgums. Laime, viņu nama slieksni pārkāpdama pirms vairāk nekā pusgadsimta, tā arī nav gājusi projām.
Jekaterina un Viktors skaļos vārdos nerunā par mīlestību un laimi. Tā ieraugāma gādīgā acu skatienā, nejaušā rokas pieskārienā, it kā ikdienišķi vienkāršajā jautājumā: “Kā tu šodien jūties?” Laime šajā ģimenē ir iekurta krāsns un kūpoša tējas krūze galdā, kopīga televīzijas pārraižu vērošana un drošība, ka blakām ir otrs cilvēks.
Satiekas un iemīlas Gulbenē
Viktors, būdams dzelzceļnieka dēls, uz Gulbeni no Jaungulbenes pārcēlies 1953.gadā. Bet Jekaterinas dzimtā puse ir Balvu novada Vīksnas pagasts, kur viņa izaugusi kopā ar trim māsām un brāli. 1952.gadā viņa, būdama deviņpadsmit gadus veca meitene, atbraukusi uz Gulbeni, lai palīdzētu pieskatīt māsas bērnu. Pēc gada viņa sākusi strādāt Gulbenes mežrūpniecības saimniecībā. Jekaterina nemēdz augām dienām kavēties bērnības atmiņās. Pārāk smagas tās bijušas, jo vecāki nonākuši darba nometnēs Vācijā, kur 39 gadu vecumā nomirusi Jekaterinas mamma. Savukārt Jekaterina kopā ar jaunāko māsu – Salaspils koncentrācijas nometnē. Pēc trīs mēnešiem tikai laimīga nejaušība viņas paglābusi no drošas bojā ejas. Nabadzība un bads joprojām Jekaterinai šķiet visbriesmīgākie vārdi, jo viņai tos nācies iepazīt pārāk tieši.
Viktors tolaik tikko bija atgriezies no dienesta Padomju Armijā. “No armijas mājās atbraucu nedēļu vēlāk nekā dienesta draugs. Tuvojās Lieldienas, draugs man saka, lai nāku līdzi pie viņa radiniekiem. Izrādījās, ka Jekaterinas māsas vīrs bija mana drauga radinieks. Ievēroju, ka tur visiem pa vidu rosās jauna meitene. Neko tālejošu tobrīd nedomāju, tomēr pēc ciemošanās viņa man neizgāja no atmiņas,” atceras Viktors. Tā mēdz būt, ka liktenis ir tas, kurš, izspēlējot it kā vienkāršas nejaušības, cilvēka dzīvi spēj izmainīt. Līdz ar pavasari pamazām uzplaukušas arī abu jūtas, lai 1957.gada izskaņā liktu nošķindēt laulības gredzeniem. Laulība, radiniekiem klātesot, reģistrēta dzimtsarakstu nodaļā, kas tolaik atradusies Rīgas un Bērzu ielas krustojumā. Bijusi gan balta līgavas kleita, mirtes un garš plīvurs, gan kāzu mielasta galds un dejas. Viktors gan nekad neesot bijis liels dancotājs, toties Jekaterina dejas soļos laidusies no visas sirds. “Es visu mūžu esmu bijusi šiverīga,” viņa smejas. Tieši pusnaktī abi vairāk nekā jebkad sapratuši, ka viņu dzīvē sācies pavisam jauns cēliens. Pēc apprecēšanās astoņus ar pusi gadus abi dzīvojuši kopā ar Viktora vecākiem. Vīramāte palīdzējusi pieskatīt mazdēlu. Visi kopā dzīvojuši bez lielas rocības un ērtībām, toties bijusi laba satikšana. Vēlāk jaunajai ģimenei ierādīts dzīvoklis Pamatu ielā.
Ilgi dusmoties neprot
“Man jau netrūka arī citu puišu, tāpēc tad, kad Viktors ar draugu atnāca ciemos, īpašu uzmanību viņam nepievērsu, tomēr dzīvē viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Tagad, kad pārlapoju fotoalbumu un skatos vecajās fotogrāfijās, domāju, cik skaists puika jaunībā bija un joprojām ir mans Viktors,” aizdomājas Jekaterina. Ja divi cilvēki reizē noveco, viņi paši to pat nemana, jo ir tā, kā dziesmā dzied: “Bērzam egle tā pati zaļā, bet eglei bērzs joprojām stalts un balts.”
“Kamēr abi katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram gājām darbā, tikmēr tik vien satikāmies kā pa nakts melnumu un brīvdienām. Es strādāju mežrūpniecības saimniecībā uz kokvedējas automašīnas. Bieži vien no krautuves, kas tepat – pāri dzelzceļa sliedēm, mājās pārnācu divos trijos naktī. Jekaterina mani vienmēr sagaidīja. Pat nekādiem strīdiem laika nebija. Tad jau tagad, kad mugura pret muguru katru dienu rīvējas, biežāk viens otram kaut ko pasakām, bet tie jau tikai tādi sīkumi vien. Jekaterina, ja vien ir iespējams, strīdos labprāt neiesaistās, gluži pretēji – piekāpjas. Es jau pēc dabas esmu ātrs. Strauji uzsprēgāju, tad nodziestu. Dusmas nekad ilgi neesam turējuši. Kāda pasaule tad mums jādala?” piebilst Viktors.
Dzīvesbiedre smaidot stāsta, ka mežrūpniekos lielākoties nācies strādāt vīriešu kolektīvā, bet Viktors nekad mūžā neesot izrādījis greizsirdību. ”Viņš arī meitās negāja. Tikai mani vienīgo ir mīlējis visu mūžu,” klusi saka Jekaterina. “Mēs viens otram uzticējāmies un nemēģinājām viens otru pārveidot. Ar laiku, cilvēkam cilvēku labāk iepazīstot, veidojas šī saderība un spēja ar daudz ko samierināties. Kaut cilvēki saprastu, cik laiks ārkārtīgi ātri aizsteidzas! Tagad ir cits laiks un cilvēki citādāk veido savu dzīvi. Mūsu jaunībā, ja divi cilvēki iemīlēja viens otru un apprecējās, tad tas bija uz mūžu. Nekādas pirmās grūtības nespēja viņus attālināt, kā tas notiek šodien,” prāto Viktors.
Tā gribas vēl padzīvot
Visus šos gadus 31.decembris abiem vienmēr ir bijuši dubulti svētki. Tiesa, viesu pulks gan sarucis, tomēr Jekaterinai un Viktoram nav lielāka prieka, ja ciemos atnāk dēls ar ģimeni un turpat kaimiņos mītošā Jekaterinas draudzene. “Kādreiz abi domājām, kad pienāks tas laiks, kad neko nevajadzēs darīt, nekur steigties. Nu tas laiks ir klāt. Tikko no rīta pieceļamies, skat, jau vakars atkal klāt. Savulaik mums bija vistas. Tagad tās vairs neturam. Aiz mājas ir neliels dārziņš, bet šoruden tā arī palika neuzrakts. Pietrūka spēka. Tad nu vaļojamies, kā varam. Tik vien kā nepieciešamo padarām – ūdeni un malku ienesam, Viktors uz veikalu aizstaigā, uz pastu pēc pensijas aiziet, lievenīti noslauka, krāsni iekurina. Viņam sirsniņa gan jāsaudzē,” uztraucas Jekaterina. Viktors, norādot uz divām prāvām medikamentu kaudzītēm – viena viņam, otra Jekaterinai -, joko, ka visā savā teju 79 gadu garajā mūžā neesot tik daudz zāļu izdzēris, cik laikā pēc sirds operācijas.
“Es tik ļoti uztraucos par Viktoru, ka pašai ar sirdi kļuva slikti. Labi, ka ir tie modernie telefoni. Varējām sazināties. Domāju, ja ar Viktoru notiks kaut kas slikts, es arī nomiršu. Ko es bez viņa?” Jekaterinas balss ietrīcas. “Mums abiem tā gribas vēl padzīvot, jo atkal nāks pavasaris un vasara, saplauks koki un dārzā uzziedēs puķes,” atvadoties saka Jekaterina, bet Viktors cieši piever namdurvis, lai no ielas pa tām neielauztos sals.
