Gatavojot kādu rakstu avīzei, bija nepieciešams atskatīties pagātnē, tādēļ ielūkojos laikraksta numuros, kas ir gandrīz četrdesmit gadus veci. Meklējot sev nepieciešamo informāciju, pārlapoju vecās avīzes un, protams, pievērsu uzmanību arī dažādām citām kādreiz tapušajām publikācijām. Manu uzmanību piesaistīja kāds raksts, kurā žurnālists bija intervējis tā brīža rajona arhitektu. Viņu sarunas temats bija mūsu Gulbenes seja. Arhitekts atzina, ka seja ir katrai pilsētai, vienai – skaistāka, citai – mazāk glīta, vienai – uzposta, citai – nolaista. Ja par pilsētas seju rūpējas, tad tā nenolie-dzami ir skaista. Arhitekts teica, ka Gulbenes seju īpatnēju veido parki, skvēri, apstādījumi, zālāji. Viņa pārliecība toreiz – pilsēta patiesi būtu skaista, ja vien paši gulbenieši par to vairāk rūpētos. Kopš tā laika ir pagājuši gandrīz četrdesmit gadi. Kāda tagad ir mūsu pilsētas seja? Jā, varbūt mēs nevaram īpaši lepoties ar to, ka mūsu pilsētā jūt senatnīgumu, mūsu pilsēta neatrodas ezeru krastos, kā tas ir kaimiņiem, toties parki, skvēri un apstādījumi mūsu pilsētas sejas vaibstos joprojām ir saglabājušies un tie rada savu skaistumu. Un pilsēta tiešām ir kļuvusi sakopta, to atzīst ne viens vien cilvēks, kas iegriežas Gulbenē. Ja vien tiešām nebūtu tādu, kas neciena citu darbu un atļaujas izpostīt skaisto, un ja pilsētas iedzīvotāji vēl vairāk aizdomātos, ka arī mēs katrs veidojam mūsu pilsētas seju, tā kļūtu vēl skaistāka.
