Nesen veiktā aptauja liecina, ka desmit ballu skalā Latvijā strādājošie savas darbavietas vidēji novērtējuši ar 6,18 punktiem, Igaunijā – ar 6,4, Lietuvā – ar 5,73 punktiem. Visapmierinātākie ar darbavietu jūtas augstākā līmeņa vadītāji, bet visneapmierinātākie – strādnieka pozīcijā strādājošie.
Krišs Muktupāvels, uzņēmējs
Pieļauju, ka Latvijā ir cilvēki, kas nav apmierināti ar savu pašreizējo darbavietu un algu. Pats esmu darba devējs, tāpēc redzu, ka ir kaudze darbu, kur nav vajadzīga darbinieka kvalifikācija, jo galvenais ir padarītā apjoms, tāpēc esmu gatavs maksāt par gabaldarbu, jo tas man ir izdevīgi. Piemēram, man ir vajadzīgs cilvēks, kurš izravē vagu krūmmelleņu. Par to samaksāju piecus eiro, ņemot vērā patērēto laiku. Ja cilvēku oficiāli pieņemu darbā, tad man viņam ir jāmaksā minimālā darba alga. Arī lai iestādītu mežu, ir vajadzīgs daudz cilvēku. Ja viņus visus pieņemšu darbā par minimālo algu, tad tā būs kopumā milzīga summa. Pilsētā ir darbi, kur darbiniekam vajadzīga konkrēta kvalifikācija, bet laukos ir darbi, kur kvalificēts strādnieks nav vajadzīgs. Nodokļu politika attiecībā pret darba devējiem ir briesmīga. Man šķiet, ka nodokļu ievākšana no strādājošajiem un darba devējiem ir mūsu valsts mērķis. Cilvēkos tiek radīta sajūta, ka valsts tad ir uzskatāma par veiksmīgu, ja tiek ievākts vairāk nodokļu. Tiem, kuri strādā pašvaldības iestādēs, droši vien pret savu darbavietu nav nekādu pretenziju – tur viss ir normāli. Pat tad, ja kaut kas nepatīk, ir iespējams kaut ko izmainīt. Manuprāt, runājot par nodokļiem, vajadzētu būt tā, ka, piemēram, Gulbenes novadā pašvaldība pati nosaka, cik lielam jābūt konkrētajam nodoklim. Ja uzņēmējam rodas brīvie līdzekļi, viņš, visticamāk, grib šo naudu ieguldīt kaut kādā jaunā pasākumā vai pat uzņēmumā, jo tas nozīmē, ka būs vajadzīgi jauni darbinieki. Eiropas Savienības projekti, kas stimulē kaut kā jauna uzsākšanu, mācību organizēšanu un citu, manuprāt, ir absurdi, jo rada pseidonodarbinātību. Nauda tiek sadalīta cilvēkiem, kuri praktiski neko nedara un neražo. Uzņēmējam ir pieredze līdzekļu izlietojumā, bet valsts sektors ir šausmīgi nekompetents šajos jautājumos. Lielākā daļa, kas šajā sektorā strādā, privātajā jomā nav saskārušies, kā tas ir – ņemt darbā kādu cilvēku. Viņiem nav izpratnes par to, kas ir, kas nav efektīvs. Tas attiecas arī uz valsts nākotnes plānošanu. Teikt, ka nākotnē Latvijā būs trīs procentu ekonomiskais pieaugums, ir vienkārši absurdi. Nav nekāda mehānisma, kas iegrožotu valsts līšanu ekonomikā. Valsts ir jānodala no ekonomikas. Tai jānodarbojas ar tiesiskuma nodrošināšanu, robežu apsardzi un tamlīdzīgi.
Raitis Melders, SIA “Gulbenes- Alūksnes bānītis” pārvadājumu daļas vadītājs
Tajā, vai cilvēki ir apmierināti ar savu pašreizējo darbavietu, liela nozīme ir Baltijas valstu iedzīvotāju mentalitātei. Man diezgan daudz sanāk sadarboties ar lietuviešiem, kuri salīdzinājumā ar latviešiem vēl vairāk ir tendēti uz dažādu finansiālo lietu bīdīšanu un kārtošanu. Savukārt igauņiem ir atkal sava mentalitāte. Neapmierinātība cilvēkos pastāv vienmēr. Visos laikos vieni būs, kam viss patīk, otri – kam nepatīk. Šo – patīk vai nepatīk – veido arī vide. Pietiek paskatīties lauku virzienā. Kāpēc tad arvien vairāk cilvēku aizbrauc no Latvijas uz ārzemēm, kāpēc dodas strādāt uz lielajām Latvijas pilsētām? Uz to mudina atalgojums, dinamiskāki darba apstākļi, dinamiskāka darba vide, izaugsmes iespējas un tamlīdzīgi. Runājot par Gulbeni, arī te reāli ir tā pati problēma, ka darbaspēks noveco un tiem jaunajiem, kas te dzīvo un strādā, sāk šī vide nepatikt, jo apkārt nav jaunu un radošu prātu. Arī tie jaunie cilvēki, kuri te darbojas un ir man zināmi, jau domā kaut ko mainīt, lai meklētu citu darbības vidi. Man nākas daudz sadarboties ar uzņēmējiem Latvijā, arī ar Baltijas valstu sadarbības partneriem. Ja visa tā nebūtu, iespējams, es arī apsvērtu, kā rīkoties.
Gaida Vīksniņa, kultūras darbiniece
Manuprāt, latvieši savās darbavietās var būt apmierināti. Runājot par savu darbu, man tajā ir gan izpausmes, gan izaugsmes iespējas. Ļoti būtiski, lai tas darbs, ko cilvēks dara, viņam patiktu un dotu gandarījumu. Ja kādu neapmierina atalgojums, tad tā cilvēkam nekad nepietiek. Savā ziņā tas pat ir labi, jo cīņa par lielāku algu cilvēkam neļauj ieslīgt rutīnā, mudina vienmēr izdomāt kaut ko jaunu. Es personīgi piederu tai latviešu daļai, kas ar savu darbu ir apmierināta. Arī Igaunijā un Lietuvā strādājošajiem savā darbā ir plusi un mīnusi, tāpēc grūti izsvērt, kam labāk, kam sliktāk. Ja cilvēks vispār saprot, ka ir jāstrādā, ka nekā bez darba nebūs, tad jau viss ir kārtībā. Es pēc bērna piedzimšanas savulaik esmu strādājusi pat par kurinātāju Stāmerienas pilī, kur atradās kopsaimniecības kantoris. Šķita, ka spokojas visos pils kambaros. Esmu strādājusi arī citus darbus, nebaidoties no tiem. Neapmierinātību visbiežāk izrāda tie cilvēki, kuri tā īsti nekad nav raduši strādāt. Zinu daudzus cilvēkus, kuri ar lielu apņemšanos metas darbā, bet pēc laika redzu, ka viņi atkal ir bez darba. Tas liecina, ka viņi nav spējuši strādāt astoņas stundas dienā. Liela nozīme ir patikai un mīlestībai pret to, ko cilvēks dara. Ja tā ir, tad nepatikas nebūs.
