Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Ilgvars Matīss.
Dzimšanas laiks: 1985.gada 24.novembris.
Dzimtā vieta: Alūksnes puse.
Mācījies: Bejas pamatskolā, Cēsu mūzikas vidusskolā, Lutera akadēmijā.
Darbs: izdevniecībā “Mūzika Baltika”, tagad kalpo par mācītāju Gulbenes, Velēnas un Lejas luterāņu draudzēs.
Brīvajā laikā: patīk lasīt grāmatas, skatīties labas filmas, spēlēt klavieres, dziedāt, braukt ar velosipēdu, interesē tehnoloģijas, ceļošana.
Ģimene: sieva Ilona un meita Kristiāna.
Tāpat kā visi citi kristieši, arī jaunais luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss, kurš Gulbenē dzīvo jau ceturto mēnesi, gaida Kristus dzimšanas svētkus. Šie Ziemassvētki viņam būs citādāki, jo šoreiz tie tiks sagaidīti kopā ar Gulbenes luterāņu draudzi.
– Kādus jūs atceraties savus bērnības Ziemassvētkus?
– Dzīvoju diezgan dziļos laukos Alūksnes pusē un ne vienmēr Ziemassvētkos varēja tikt uz baznīcu. Tā kā esmu nācis no muzikālas ģimenes, tad bērnības Ziemassvētki man saistās ar korāļu dziedāšanu, lūgšanām. Dāvanas mums parasti tika pasniegtas 25.decembra rītā, jo pa nakti tās bija atnesis Ziemassvētku vecītis, tad arī tika skaitīti dzejolīši vai rādīti priekšnesumi. Reizēm cilvēki Ziemassvētkus saista tikai ar dāvanām, bet aizmirst Ziemassvētku vēsti, proti, ka dāvana pati ir ieradusies pie mums – un tas ir Jēzus Kristus, kas ir nācis uz zemes. Cilvēki aizmirst šo svētku patieso vērtību, proti, Ziemassvētkos mēs svinam Kristus nākšanu pasaulē.
– Kā kļuvāt par mācītāju?
– Jau pusaudža gados Dievs sirdī bija ielicis, ka vēlas, lai es kalpotu par mācītāju, bet bija arī kāds laiks, kad šaubījos par to. Arī baznīcā bija cilvēki, kas teica, ka man vajag mācīties par mācītāju. Pēc 9.klases iestājos Cēsu mūzikas vidusskolā, jo mūzika man vienmēr ir bijusi tuva. Arī vidusskolas laikā regulāri gāju un darbojos baznīcā Cēsīs. Pēc vidusskolas devos studēt uz Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, bet jau pirmajā studiju gadā sapratu, ka tas nav domāts man, jo tur tika vairāk mācīta vispārēja teoloģija un reliģijas zinātne, kas ir vairāk pēc Rietumu parauga un kur ar pašu ticību maz sakara, un ko kalpošanā maz var pielietot, tādēļ devos mācīties uz Lutera akadēmiju, kur pasniedzēji lielākoties ir praktizējoši mācītāji. Pa šo laiku arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka tas patiešām ir mans aicinājums kalpot par mācītāju. Visvērtīgākais, ko Lutera akadēmijā iemācījos, bija tas, ka manī pašā nekā laba nav – labs ir tikai tas, ko manī ieliek Dievs.
– Ar ko atšķiras mācītāja ģimene no parastas ģimenes?
– Katra ģimene atšķiras cita no citas, un divu vienādu ģimeņu nav. Vai mācītāja ģimene ir kaut kādā ziņā īpašāka par citām? Nē, bet īpašs uzdevums gan tai ir dots un tas nav viegls, ar to saistītas arī dažādas grūtības – piemēram, gatavība pārcelties uz citu vietu, bērniem jaunas skolas un sievai jauna darba meklēšana. Mazā pilsētā vairāk apkārtējie tevi ievēro, redz, kur tu ej, ko dari, ko pērc, pievērš pastiprinātu uzmanību un tad, ja notiek kas viņiem nesaprotams, sākas runas. Līdz šim mani tas nav traucējis. To laikam vairāk izjūt sieva un meita, jo pirms tam dzīvojām Rīgā, kur neviens par tevi neko nezina, pat kaimiņš kaimiņu nepazīst. Šeit cilvēki cits citu ātri atpazīst. Pie tā vēl jāpierod. Ir cilvēki, kas uz mācītāju skatās kā uz perfektu cilvēku ar perfektu sievu un bērnu. Savukārt citi to vien meklē, kā ieraudzīt ko sliktu. Katram jau ir savs priekšstats, kādam ir jābūt mācītājam. Skaidrs, ka visiem nekad labs nebūsi. Un skaidrs, ka es esmu grēcinieks – kā ikviens no mums. Ikvienam mācītājam ir kādas dāvanas, kuras izceļas vairāk par citām – citam tie ir sprediķi, citam padomu došana. Man Dievs ir devis spēju ilgi klausīties. Daudz vairāk es klausos, nekā runāju un mācu.
– Kā tad jūs mēģināt atrast vidusceļu?
– Esmu tāds, kāds es esmu. Man būtiskākais ir saprast, ko no manis vēlas Dievs. Es kalpoju ne jau tādēļ, lai izpatiktu cilvēkiem, bet gan otrādi – es kalpoju Dievam, mīlēdams cilvēkus.
– Kādam, jūsuprāt, jābūt mācītājam šobrīd, mūsdienīgā pasaulē?
– Nedrīkst mainīt pašu evaņģēlija vēsti, bet drīzāk jāmācās to pasniegt šodienas cilvēkam saprotamā veidā un atbilstoši viņa spējām to uztvert. Cilvēkiem mainās komunikācijas veids, un tam ir jāiet līdzi. Agrāk cilvēki daudz lasīja grāmatas, sūtīja pa pastu vēstules, vairāk bija personīgas tikšanās, savukārt mūsdienās vairāk dzīvo ekrānu laikmetā, kad ir dators, televizors un mobilais telefons, pie kuriem tiek pavadītas daudzas stundas. Mūsdienīgam mācītājam ir jāmāk komunicēt, jāraksta e-pasti, jāsarakstās “draugos”. Jāmāk noturēt cilvēka uzmanību, un to es vēl tikai mācos. Šodien neko nedos tas, ja man būs sprediķis desmit lapu garumā, tagad pāris teikumos ir jāprot pasniegt doma, ko vēlos teikt. Šobrīd taču valda steiga, nerimtīga kustība, nevienam nav laika, un cilvēki nespēj noturēt uzmanību, tāpēc jāprot pateikt savs sprediķis īsi un konkrēti.
Svarīgi ir arī tas, ka mācītājam ir jābūt tādam, pie kura cilvēki vēlas iet. Jābūt laipnam, un tā pamatā ir cilvēkmīlestība. Tā jau ir arī desmit baušļu būtība – mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko. Ja kādam mācītājam ir regulāri konflikti attiecībās ar cilvēkiem, tas nozīmē, ka arī attiecībās ar Dievu viņam ir kādas problēmas, jo mīlestība uz Dievu visvairāk izpaužas mūsu attiecībās ar cilvēkiem.
– Bet baznīca tomēr diezgan neiecietīgi izturas pret citādākajiem?
– Baznīca nav neiecietīga pret pašiem cilvēkiem, uz baznīcu ir aicināts ikviens. Mēs viņus nenosodām, arī es ne, bet nosodām to, ko viņi dara un popularizē. Dievs jau neienīst grēcinieku (tieši otrādi), bet gan pašu grēku, jāmīl ir visi cilvēki. Paskatieties, kādi cilvēki atnāk uz baznīcu! Viņiem visiem ir grēki, arī man, jo neviens cilvēks nav pats par sevi svēts, bet tieši tāpēc mēs nākam uz baznīcu, jo mums ir vajadzīgs Dieva svētums. Ja cilvēks ir atnācis uz baznīcu, tad visdrīzāk viņš ir sapratis, ka Dievam viņa dzīvē kaut kas ir jāmaina. Bet, ja mēs pieņemam grēkus par normu, tad kam mums vispār ir vajadzīga Bībele un baznīca? Tad jau baznīca pārvēršas par kultūras namu, kur cilvēkiem atnākt “patusēt” un priecāties par to, ka viss ir kārtībā. Tādā gadījumā baznīca vairs nepilda to uzdevumu, ko Kristus tai dibinot deva.
– Cik stiprs mācītājs, tik stipra draudze!
– Jā, mācītāji ir dažādi, bet cilvēks, kurš ir atnācis pie viņa, ir jāuzņem kā Dieva radīta būtne, bet mācītājiem ir dažādas pieejas un attieksme pret cilvēkiem. Cilvēki man ir stāstījuši, ka, piemēram, vecāki aiziet pie mācītāja, jo vēlas nokristīt bērnu, bet mācītājs stundu vecākiem lasa lekciju, cik viņi ir nepareizi dzīvojuši, jo paši nav kristīti. Cilvēkus tas atgrūž, jo viņi šādā mirklī nesajūt Dieva mīlestību, kurai būtu jānāk no mācītāja. Jāsaka, ka mani amata brāļi šajā ziņā daudz ir grēkojuši, nevis priecājušies, ka cilvēks vēlas saņemt Dieva dāvanas un savā dzīvē ko mainīt. Svarīgi ir parādīt prieku, ka cilvēks vispār ir atnācis uz baznīcu. Pēc tam, laikam ejot, var daudz ko izrunāt, un jārunā ir mīlestībā, jo otru cilvēku vajag celt uz augšu, nevis slīcināt nost. Uz to attiecas arī bauslis – tev nebūs nogalināt. Mēs bieži vien cilvēku nogalinām ar vārdiem vien. Bet baznīcas galvenais uzdevums ir parādīt ceļu pie Dieva, to, ka Dievs ir mīlestība un var tavus grēkus tev piedot.
Mācītājam ir jābūt atvērtam cilvēkiem ar stiprām ausīm, lai uzklausītu arī daudz ko nepatīkamu un sāpīgu. Svarīgi to visu nepaturēt pie sevis, bet atdot Dievam un klausīties, ko Viņš par to vēlas teikt. Ir svarīgi pareizi izmantot varu, ko Dievs devis mācītājiem. Pie manis var nākt aprunāties jebkurš cilvēks.
