Saņemot savā darba e-pastā relīzi par kārtējo sociālo māju ar nosaukumu “Cerību māja”, nošausminos. Cik var?! Skolu vietā sociālās mājas rodas kā sēnes pēc lietus. Un kāpēc gan nerasties? Latvijā šajā 1.septembrī durvis vairs nevērs 13 mazās skolas. Tās tad arī daudzviet pārtop par šiem glābējmājokļiem. Skolās nav, kam mācīties, arī vecos, slimos vecākus un vecvecākus nav, kam aprūpēt. Kas notiek ar mūsu sabiedrību? To vien dzird, kā aicinājumu ziedot slimiem bērniem, kuriem valsts nespēj palīdzēt. Lasām bēdu stāstus par vardarbību ģimenēs, par vecvecāku aprūpē pamestajiem bērniem, jo vecāki ārzemēs pelna lielo naudu, lai mājinieki Latvijā varētu izdzīvot. Katrs no mums zinām sev kaimiņos vecos cilvēkus, kas pensijas dienā cenšas godprātīgi samaksāt visus rēķinus un atlikušos grašus sadalīt pārējām mēneša dienām, lai, piedodiet, nenomirtu badā. Nevajag tālu meklēt. Arī mūsu novadā citu pēc citas likvidē skolas, kuras pārtop par sociālajām mājām. Bērni aizbrauc, vecāki, kas sasniedz pensija vecumu (ja sasniedz), ar niecīgo pensiju nespēj sevi uzturēt. Nekas cits neatliek kā… nabagmāja (sociālā māja). Nožēlojami. Arī valsts ir nožēlojama, ja tikai tā spēj rūpēties par saviem cilvēkiem. Vai sociālās mājas glābs Latviju? Un vēl, ja jūs domājat, ka izcīnīt iespēju dzīvot sociālajā mājā ir vienkārši, tad maldāties. Nevar vis! Arī tur ir rindas un vajadzīgs biezs naudas maks. Padomju laikā populārs bija teiciens: rindā dzimu, rindā augu, rindā mūžu nodzīvoju… Vai šodien ir citādāk? Ir reizes, kad vietējā slimnīcā dabūt sev gultasvietu arī nav viegli. Ticiet vai ne – nereti pasūta… tālāk. Vai tas ir normāli? Kāpēc tie, kuri iesēžas siltajos varas krēslos, tik ļoti ātri aizmirst, kāda ir dzīve aiz Rīgas robežām?
