Bez kā nav iedomājami ziemas saulgrieži? Bez pikošanās? Bez sveču dedzināšanas? Bez cūkas šņukura, speķa pīrādziņiem un piparkūkām galdā? Bez ķekatās iešanas? „Pati galvenā un svarīgākā tomēr ir dziedāšana!” nedomājot „Dzirkstelei” saka Zirņu ģimenes meitenes, kad viņu mājās tiekam aicināti nobaudīt karstu dzērienu pie lielā saimes galda virtuvē – pašā siltākajā no visām telpām. Vai gan citādi var būt, dzīvojot mājā, kurai senči devuši tik ziemīgi spožu nosaukumu „Dimanti”? Sidrabiņa lietiņš lija, kaladū… Ir skaidrs, ka šajās darbīgajās mājās pasaules gala nav un nebūs. To neviens negaida un tam negatavojas. „Dimantos” svin svētkus dzīvei, kura turpinās un kurai ir nākotne.
Pie eglītes – īpašs koncerts
Kopš mazām dienām bērni šajā ģimenē vienmēr pie izpušķotas eglītes mājiniekiem sniedz koncertu. Tas arvien esot īpašs – ar daudzām speciāli šim notikumam un šai reizei apgūtām dziesmām klavieru, kokles, ģitāras vai lietus koka (instruments, kas pagatavots no latvāņa sausā stumbra, to piepildot ar rīsa putraimiem) pavadījumā, ar veltījumiem ikvienam ģimenes loceklim, ar muzikāliem pārsteigumiem. Tādos brīžos valda tik liela omulība, ka pat abi divi mājas runčuki sēž un klausās dziedāšanā. Vienam patīk uz visu nolūkoties no skapja augšas, bet otrs labprāt sēž dziedošajām Zirņu meitenēm klēpī. Ja dziesma un mūzikas skaņas atsauktu uz mājām veļus, Zirņu ģimenē neviens par to nebrīnītos un arī nenobītos. No citas dimensijas ciemos atnākušie senči noteikti dziedātu un gavilētu līdzi savējiem.
Tikai nedomājiet, ka Zirņu ģimene dzīvo kā pagājušajā gadsimtā! Nebūt ne! Arī viņiem mājās ir internets un citi pasaulīgie labumi. Taču, iespējams, atšķirībā no daudziem citiem viņi nav aizmirsuši latviskās tradīcijas un reizē arī fiziskā un garīgā darba tikumu. Tas izpaužas pat svētku svinēšanas ieradumos. Piemēram, Zirņu ģimenes bērni tāpat kā citi zina, ko nozīmē Helovīns. Taču kam gan latviešiem vajadzīgas tādas svešādas tradīcijas, ja mums ir pašiem savs “latviskais Helovīns” – Mārtiņdiena, Miķeļi, Ziemassvētki, Meteņi ar maskošanos un jokošanos.
Ar lepnumu sirdī
Brīdī, kad vēl tikai esam Ziemassvētku brīnuma gaidās, „Dzirkstele” izvēlējās doties uz sniega segā cieši ievīkstīto Tirzas pagasta Virāni, lai tiktos ar mājas saimniekiem Olitu un Kasparu Zirņiem un apjaustu, kā svētku noskaņa ienāk šajā latviešu ģimenē, kurā aug trīs skaistas, muzikālas meitas – Žanete, Asnāte un Danute, kuras mācās Druvienas pamatskolas 9., 8. un 5.klasē, un brīvajā laikā dzied un spēlē kokli. Vecākās māsas darbojas arī folkloras kopā „Pērlis”, līdz ar to piedalījušās daudzos koncertos ārpus novada un valsts. „Meitenes ir uzņēmīgas, darbīgas. Mēs ar tēti par viņām priecājamies un esam lepni,” saka Olita. Kopā ar vīru viņi meitās pratuši ieaudzināt pašpaļāvību, ticību saviem spēkiem un drosmi sekot savai laimes zvaigznītei. Žanete saka, ka viņa un māsas nekad nevairīsies no dzīves laukos. Viņām rūpes par ikdienišķo, galdā liekamo un vienlaikus arī garīgo maizi liekas vienlīdz svarīgas un tik pašsaprotamas! Ģimenes galva lutina savas meitenes (tētis ir vienīgais naudas pelnītājs, strādā uz tehnikas mežizstrādē). Šoziem vecākās māsiņas Zirnes kļuva par atklājumu savā pašu pagastā, kad uzstājās labdarībai veltītajā sadziedāšanās koncertā. „Mūsu mājas ir Virānē, bet ar sirdi un dvēseli visi esam druvēnieši, tāpēc Tirzā mūs mazāk pazīst. Arī mēs ar tēti savulaik pabeidzām tieši Druvienas pamatskolu. Uzskatām, ka otras tādas skolas nekur nav, mūsējā ir pati labākā, tajā strādā izcili pedagogi. Paldies skolotājām Līgai Kļaviņai un Dacei Vītolai par pacietīgo un neatlaidīgo darbu mūsu bērnu mācīšanā un skološanā! Druvienas pamatskola ir kā viena liela un draudzīga ģimene,” atzīst gan Olita, gan Kaspars. No „Dimantu” mājām līdz skolai ir nepilni septiņi kilometri, bet tie nav šķērslis. Ja meitenes palūdz, tētis aizved un atved, kur un kad vajag.
Tiecoties pēc skaistā
Mājsaimniece Olita, mūs sagaidot pagalmā, bilda, ka ziema neļauj parādīt, cik skaisti viņa iekopusi dārzu un puķu dobes (vēlāk mums ir iespēja tās redzēt fotogrāfijās, kurās acis priecē pasakains „Amazones dārzs”, kā to raksturo Žanete; bet Olita atzīstas, ka viņai patīk ravēt nezāles, turklāt pašā dienas vidū, kaut vai 30 grādu karstumā, ka tikai odi netraucē). Mājā ejam garām vecajai maizes krāsnij, kura ir tāda pati, kāda bijusi jau gadus simts. Olita atklāj, ka noteikti vēl iemācīsies cept maizīti, kā vecvecāki to darījuši. Toties deviņus ēdienus ziemas saulgriežu galdam sarūpēt viņa prot, Zirņu ģimenes „firmas salātus” un „firmas kūku” ieskaitot. Paspēj arī vairākas gotiņas kūtī apkopt un noklausīties, par ko tās sačukstas Ziemassvētku vakarā. Savām meitenēm mamma iemācījusi visu to pašu, neko neuzspiežot. Olita uzskata, ka meitām, pirmkārt, daudz laika ir jāpavada, mācoties skolā un ārpusstundu nodarbībās, un viņas nebeidz patīkami pārsteigt! Meitenes tūlīt piekrīt mammas pamudinājumam pamuzicēt.
Žanete mazotnē paspējusi apmeklēt karatē nodarbības un pat ieguvusi savu pirmo jostu, vēlāk diemžēl nebija iespēju šos treniņus turpināt. Tagad viņas sirds pieder koklei. Pagājušajā vasarā Žanete Druvienas pamatskolas organizētās vasaras radošās nometnes laikā pašas rokām sešās dienās pagatavojusi Kurzemei raksturīgu kokli! Mazā Danute prasīties prasās paspēlēt ar māsas kokli. Asnāte savu kokli gatavos nākamvasar. Žanetei šis ir jau otrais pašas rokām veidotais mūzikas instruments. Pirmais bija tā saucamais lietus koks. Pēc pamatskolas beigšanas meitene domā turpināt izglītoties Madonas valsts ģimnāzijā. Asnāte ir lieliska adītāja un izšuvēja. Gluži kā vecmāmiņa Genovefa, kura arī dzīvo Tirzā. Meitenēm atliek laiks arī draudzenēm. Vecākajām māsām tāpat nav sveši dārza darbi, viņas vasarā iet mammai palīgā lasīt ogas mežā, bet šoruden, kad Olita savā dzimšanas dienā pēkšņi bija saslimusi, meitas viņai pasniedza skaistu dāvanu – pēc mammas receptes pašas pagatavoja medus kūku. Ne sliktāk kā Olita!
Asnātei ir arī izcili sasniegumi zinātniski pētnieciskajā darbā. Kopā ar klasesbiedreni Zigrīdu Imantu Kručenu viņa izpētījusi sikspārņu ziemošanu lauku pagrabos Druvienā un Tirzā un pārliecinājusies, cik patiesībā aizkustinošs, saudzējams un trausls ir šis radījums, no kura sākumā viņai bijis tik ļoti bail. Meitene pārsteigta ieraudzīja, ka arī pašmāju pagrabā ziemo pāris mazu sikspārnīšu. Asnāte pat iemācījusies atšķirt šos dzīvniekus pēc viņu šķirnes. Tagad viņa visiem stāsta, cik uzmanīgi ziemā cilvēkiem jāuzvedas pagrabos, lai neiztraucētu sikspārņiem ziemas miegu.
Savukārt Žanete lolo ideju par „Dimantu” māju vēstures izpēti, apmeklējot arī valsts arhīvu. Viņa grib noskaidrot visu par sava tēta senci Jāni, kurš pabijis izsūtījumā Sibīrijā un pēc tam atgriezies mājās. Tētis stāsta, ka šis cilvēks ir bijis tikpat ražena auguma vīrs kā viņš pats. Jānim apaviem bijis 46.izmērs. „Dimantu” mājās līdz šai dienai ir saglabājusies relikvija – sens koka skapis, kuru viņš reiz saņēmis kā kāzu dāvanu.
