Tas taču neko nemaksā – pateikt pāris labu vārdu. Kādam vai kādiem. Šodien, rīt vai parīt. Nesen pa televīziju dzirdēju stāstām kāda pētījuma rezultātus, un izrādās, ka pusei Latvijas iedzīvotāju ikdienā pietrūkstot komplimentu. Tikai ceturtā daļa regulāri saņemot šāda veida uzmanības apliecinājumus. Pārāk maz tādu cilvēku, tikai katrs ceturtais, bet kura ausis gan nealkst dzirdēt kaut ko labu par sevi?! Alkst un kā vēl! Tad kāpēc gan lai kādu neiepriecinātu!
Tāpēc ne velti tie tautieši, kas, piemēram, ir pabijuši Anglijā, brīnās un atbraucot stāsta to kā kaut ko vienreizēju, proti, ka tur cilvēki esot laipni – “paldies”, “lūdzu” un “piedodiet” dzirdot vai uz katra soļa. Esot neierasti, bet tomēr patīkami. Savukārt pavērojiet, kā ir pie mums, kaut vai lielveikalos, kur kasieres katru cenšas laipni pasveicināt, bet tikai retais tikpat laipni un sirsnīgi atbild viņām pretī. Hmm… Kāpēc tad tā? Varbūt vainīgs labklājības līmenis? Ja tas būtu labāks, arī smaidīt gribētos biežāk. Iespējams, ka tā tas tiešām varētu būt. Varbūt pie vainas mūsu latviešu daba? Esam īgni un nenoliedzami arī skaudīgi, par maz smaidām. Varbūt tas tāpēc, ka saules pie mums ir par maz. Trūkst enerģijas lādiņa. Paskat, kādi ir tie, kas dzīvo siltajās zemēs! Karstasinība no viņiem virmot virmo, tik daudz enerģijas, tik daudz prieka, savukārt tie, kas tuvāk ziemeļiem – vairāk ierāvušies katrs savā čaulā.
