Kažokzvēru audzētāji šo nozari uzskata par ienesīgu, bet dzīvnieku aizstāvji cīnās par tās aizliegumu, vācot parakstus un iesniedzot Saeimā
Dainis Švika, mednieks no Lejasciema
Kažokzvēru audzēšanu nevajadzētu aizliegt. Man šķiet, ka mēs pārāk gribam visu aizliegt. Aizliedzām celulozes ražošanas rūpnīcu, akumulatoru un riepu pārstrādes rūpnīcu un vēl daudz ko citu. Protams, ir jāskatās, kā rīkoties, ko audzēt, kā audzēt. Jāņem vērā ražotnes lielums, atrašanās vieta un tamlīdzīgi. Savulaik Beļavas pagasta Letēs tika audzētas sudrablapsas un polārlapsas. Nekas slikts tāpēc tur nenotika. Uzskatu, ka ir jānosaka prasības, kas būtu stingri jāievēro, bet kažokzvēru audzēšanas aizliegums nebūtu pareizs.
Jevgenija Kallase, uzņēmēja
Šis aizliegums būtu aplams, jo cilvēki visu mūžu ir nēsājuši kažokus un kažokzvēru apkakles. Ja arī Latvijā tas tiktu aizliegts, šādas audzēšanas saimniecības veidotos citviet. Ir pagājuši vairāki gadi, kopš Letēs ir likvidēta zvērkopības saimniecība. Tagad tur valda tāds tukšums, kas atgādina Sibīriju. Saimniecībā strādāja vairāk nekā 30 cilvēku. Viņi visi palika bez darba un ienākumiem. Daudzi devās darba meklējumos uz citām valstīm. Kažokādu eksports bija un ir veiksmīgs. Par lapsu ādām maksāja lielu naudu. Padomju gados, kad zvērkopības saimniecības direktors Letēs bija Guntis Elstiņš, saimniecības strādnieki un speciālisti pelnīja lielas algas. Bija cilvēki, kuri pieteicās darbā zvērkopības saimniecībā dažus gadus pirms pensijas, lai nopelnītu lielāku pensiju.
Sarmīte Timošenko, bijusī zvērkopības saimniecības darbiniece
Es uzskatu, ka „zaļo” vēlme panākt kažokzvēru audzēšanu Latvijā ir muļķības. Ja tā, tad jau mēs vairs nevaram arī ādas kurpes valkāt, kā arī lepoties ar citiem no ādas darinātiem izstrādājumiem. Lai ražotu kurpes un somas no ādas, arī ir jā-nogalina dzīvnieki. Uzskatu, ka pašreizējā valsts ekonomiskajā situācijā kažokzvēru audzēšanu vajadzētu stimulēt, nevis bremzēt. Ir cilvēki, kuriem viss ir vienalga. Tiklīdz kaut kas tiek darīts, tā uzreiz idejas un ieceres tiek bremzētas. Cik tālu tā mēs aiziesim? Letēs mēs visi esam pret šādu aizliegumu. Pa televīziju vēroju sižetus saistībā ar šo aizliegumu, kur, piemēram, Grobiņā cilvēki izteicās, ka viņiem traucējot sprostos audzēto kažokzvēru radītā smaka un mušas. Letēs zvērkopības saimniecība ir pastāvējusi gadu desmitiem ilgi, bet mums netraucēja ne smaka, ne mušas. Ja nu vienīgi pavasaros. Kažokzvēru audzēšana bija mūsu maize un mūsu nauda. Savulaik, kad pa radio tika veikta aptauja par šo jautājumu, mana sirds bija tik pilna, ka mēģināju piezvanīt un paust savas domas, bet man neizdevās. Uzskatu, ka „zaļos” un viņu idejas kaut kas sponsorē, bet kas šodien sponsorē mūsu zvērkopju ciemata ļaudis? Kā lai viņi izdzīvo? Es pati zvērkopības saimniecībā esmu nostrādājusi vairāk nekā 30 gadus. Esmu vadījusi gan zvērkopības saimniecības virtuvi, gan strādājusi par saimniecības ekonomisti. Letēs mēs visi esam kā viena liela ģimene. Vēl jau te ir iespējams kaut ko atjaunot. Bija brīdis, kad uz to sākām raudzīties cerīgi, bet tad viss apstājās. Iespējams, tika nogaidīts, kāds būs lēmums – aizliegt audzēt kažokzvērus vai šīs ražotnes atjaunot.
