Skolotājs – vārds, kas kādā raisa nepatiku, citā – dusmas, bet varbūt vēl kādā tas radīs prieku. Tas ir atkarīgs no katra cilvēka atsevišķi, no tā, kāda ir bijusi viņa saskarsme ar šīs profesijas pārstāvjiem. Par skolotājiem sūdzas, skolotājus aprunā, skolotājus izaicina, ar skolotājiem “karo”, bet gadās jau arī, ka skolotājus paslavē. Bet vai viegli būt tādas profesijas pārstāvim, kuru vienmēr vērtē?
Kamēr pašam jāsēž skolas solā, tu nemaz neaizdomājies, kā ir būt skolotājam. Gadās, ka skolēni meklē kaut ko sliktu skolotājos, lai varētu “papukstēt” par to, cik šis cilvēks slikts. Taču, ja pats nonāc skolotāja lomā, domāšanas veids mainās. Veicot brīvprātīgo darbu Polijā un palīdzot bērniem ar mājasdarbu izpildi, arī es sapratu, ka būt skolotājam nav viegli. Runa nav par skolēniem, kas sūdzas vai aprunā. Visgrūtāk, manuprāt, skolotājam ir ar tiem audzēkņiem, kas negrib klausīties un par mācīšanos vispār nedomā. Lai gan strādāju ar akliem bērniem un apzinos, ka pret viņiem jāizturas citādāk, dažkārt ir grūti saprast, kāpēc viņi negrib mācīties, piemēram, angļu valodu. Un tas, ka mēģini paskaidrot, ka šī valoda mūsdienās ir ļoti svarīga, vispār nepalīdz, jo bērnu piespiest mācīties ir neiespējami. Un tieši tāpēc domāju, ka tas skolotājiem sāp visvairāk. Jo ar aprunāšanu un sūdzēšanos var tikt galā. “Karotājus” arī var apklusināt, bet cita vietā kaut ko iemācīties ir neiespējami. Un beigās var sanākt, ka tevi vērtē kā sliktu skolotāju, jo bērnu sasniegumi ir zemi.
Tāpat cilvēki reti kad aizdomājas par to, ka skolotājs daudz strādā arī ārpus mācību stundām skolā. Protams, ikviens saprot, ka kontroldarbus skolotāji labo mājās, bet vai kāds padomā, ka laiku aizņem arī gatavošanās mācību stundai? Nevar tā vienkārši aiziet uz stundu, atvērt grāmatu un pildīt uzdevumus. Ir jāsaplāno, cik laika uzdevumi aizņems, cik vispār var paspēt izdarīt mācību stundas laikā… Pati, atgriežoties Latvijā, gribēju pamēģināt mācīt citiem poļu valodu jauniešu centrā ,,Bāze’’. Un sagatavošanās uz vienu nodarbību, kas ilga pusotru stundu, vidēji prasīja 4 stundas laika. Protams, es pati gatavoju materiālus un uzdevumus, taču tas lika iedomāties, ka arī skolotājiem, kas strādā skolās, ir jāgatavojas uz katru mācību stundu.
Ja saliek kopā gatavošanos stundai un skolēnu negribēšanu mācīties, aina rodas vēl nepatīkamāka… Skolotājs cenšas, vēlas skolēniem kaut ko iemācīt, bet ne ar visiem tas sanāk, jo viņi negrib. Un tur tad arī ir tā sāpīgā daļa. Skolotājs var censties, cik gribi, bet nevienu nevar piespiest mācīties. Tāpēc domāju, ka skolotājam būt nav viegli, jo viņam ir jābūt atbildīgam par saviem skolēniem. Bet varbūt ir tādi cilvēki, kuriem šī profesija ir īstais dzīves aicinājums, un tie, iespējams, tiek galā arī ar slinkiem skolēniem…
