Jau vairāk nekā 30 gadus pasaulē tiek atzīmēta Nedzirdīgi-neredzīgo
diena (27. jūnijs) un nedēļa. Tās sākumi meklējami 1984. gadā, kad ASV
prezidents Ronalds Reigans jūnija pēdējā nedēļā izsludināja kampaņu, lai
informētu sabiedrību par nedzirdīgi-neredzīgo cilvēku problēmām.
Pakāpeniski šo dienu un nedēļu sāka atzīmēt arī citās valstīs. Latvijā
šī diena un nedēļa pagaidām atzīmēta divas reizes – 2015. gadā ar
Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” un Rīgas
Vājredzīgo un Neredzīgo Biedrības “Redzi mani” rīkoto gājienu ar devīzi
“Sadzirdi un Redzi mani”, bet 2016. gadā Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā
tika sarīkota izstāde “Helēna Kellere – sajūtu sieviete”.
Pērngad rakstījām par vairākiem ievērojamiem nedzirdīgi-neredzīgajiem
cilvēkiem ārzemēs, par to, ko viņi sasnieguši. Taču arī Latvijā ir
cilvēki, kuri nenokar galvu un dzīvo. Pastāstīsim par dažiem no viņiem.
Gatis Preiss māca neredzīgos strādāt ar datoru un piedalās tandēma velobraucienos.
Liepājas Neredzīgo biedrības datorapmācīcības pasniedzējs Gatis Preiss
Latvijas mērogā ir unikāla personība. “Esmu tikpat kā neredzīgs, spēju
uztver ļoti spilgtu gaismu pirmajā momentā. Līdz kādiem 24 gadiem vēl
kaut ko redzēju, varēju ar lupu salasīt. Pēc tam nemanot palika švakāk.
Lietoju divus dzirdes aparātus. Ļoti stipras un specifiskas skaņas
dzirdu, jārunā pie pašas auss.”
Par dzirdes aparātiem Gatim ir īpašs stāsts. Tie pirms un pēc garantijas
remonta sabojājušies, sūtīti uz Poliju remontā, viens pazudis, par otru
pienācis rēķins ap 100 €, tad dabūts cits, lietots aparāts, ko
iepriekšējais īpašnieks pēc remonta neizpircis… Taču Gatis par to visu
stāsta ar ironiju. Viņš ir studējis Liepājas Universitātē
datorprogrammēšanu un datortīklu vadību, un nu jau daudzus gadus
Liepājas Neredzīgo biedrībā apmāca citus neredzīgos. Ir tādas speciālas,
neredzīgiem cilvēkiem paredzētas programmas, kas rakstīto un komandas
nolasa, var arī izdrukāt tekstu Braila rakstā.
Gatim patīk daba, dzīvnieki, jūra. Viņš seko līdzi dažādām sporta
aktivitātēm, īpaši F-1 sacensībām, spēlē šahu, dambreti un katru gadu
brauc uz Vāciju piedalīties tandēmu riteņbraukšanas nometnē.
Braukšana ar tandēmu Gatim ir nopietna aizraušanās. Bērnībā, kamēr vēl
redzēja, viņš braucis arī ar parasto riteni. Ap 2009. gadu Neredzīgo
biedrībā parādījies viens pašbūvēts tandēma velosipēds, un Gatis
pamēģinājis braukt ar to. Iepaticies. Vēlāk viņš pats tika pie sava
riteņa, un regulāri piedalās dažādās sacensībās, izbraucienos un
nometnēs. Trakākais brauciens bijis 2013. gadā Veimāras pilsētas tuvumā,
kur bijuši ļoti stāvi un augsti kāpumi.
Ģitārists Kirils no Karostas
Nesen konkursā “Latvijas gada ģitārists 2017” Liepājas skolnieks Kirils
Svidčenko ieguva otro vietu. It kā tas nebūtu nekas īpašs, bet Kirils
kopš četru gadu vecuma ir neredzīgs un vājdzirdīgs. Viņam ir retais
Alstroma sindroms – ģenētiska saslimšana. Vēl pirms dažiem gadiem
labdarības akcijā “Vakariņas tumsā” zēnam tika vākti ziedojumi. Ar ABLV Charitable Foundation atbalstu viņš tika pie jauniem dzirdes aparātiem Kirils dzīvo Karostā un mācās Liepājas 3. pamatskolā. Tā ir pavisam
parasta skola! Tagad zēns jau ir beidzis 7. klasi, pie tam ar labām
sekmēm. Divas reizes nedēļā Kirils dodas arī uz mūzikas skolu. Notis
viņš neredz, tāpēc spēli mācās no galvas. Skolotāja viņu sauc par mazo
brīnumiņu. Rezultāti neizpaliek.
Šobrīd Kirilam ir 15 gadu. Nesen viņš ticis pie jauna drauga – labradora
kucītes Jomi, kura būs arī zēna pavadonis. Tas noticis, pateicoties
biedrības “Es redzu” un labdarības fonda “Blue Orange Charity”
programmai, kuras mērķis ir bērniem ar īpašām vajadzībām nodrošināt suni
pavadoni.
Pateicoties Kirila mammai Svetlanai, tētim Dmitrijam un daudziem
ieinteresētiem cilvēkiem viņam apkārt, pastāv cerības, ka Kirils savā
dzivē sasniegs vēl daudz ko, neskatoties uz nopietnajām redzes un
dzirdes problēmām. Kā arī kalpos par paraugu citiem vecākiem, pedagogiem
un sociālajiem darbiniekiem – kā piemērs, ko cilvēks var. Arī Latvijā.
Gunita vēl lasa ar lupu
Smagāks dzīves stāsts ir Gunitai, kura dzīvo kādā pilsētiņā Kurzemē. No 5
gadu vecuma viņa slimo ar cukura diabētu. 17 gadu vecumā viņa zaudēja
redzi vienā acī, desmit gadus vēlāk kļuva vājredzīga arī ar otru aci.
Neskatoties uz to, viņa izmācījās par skolotāju, brauca ar mašīnu.
Daudzus gadus vadīja vietējo Neredzīgo biedrību. Viņai bija laba ģimene,
dēls, bet tad cita pēc cita nomira vīrs, abi vecāki un gandrīz arī viņa
pati, jo bija smaga asins saindēšanās bet vēlāk arī insults. No tā tika
traucēta arī dzirde, un vajadzēja dzirdes aparātu.
Kopš šī gada pavasara Gunita dzirdi zaudējusi pilnībā. Viņas atbalsts ir
dēls, taču viņam pašam ir invaliditāte. Vai Gunita tiks galā ar dažādām
dzīves uzkrautām problēmam, tas vēl ir jautājums. Viņa vēl spēj lasīt
ar lupu un rakstīt. Tas arī ir daudz. Ir jādzīvo tālāk.
Ko darīt?
Cik Latvijā ir nedzirdīgi-neredzīgu cilvēku, tas joprojām ir atklāts
jautājums. Ja ņem vērā iedzīvotāju skaitu valstī un to, ka Somijā šādu
cilvēku ir ap 800, tad pie mums viņu varētu būt ap 200-400. Ir tikai
zināms, ka pirms gadiem divdesmit Latvijā uzskaitīti… tikai 34 šādi
cilvēki, un nodibināta biedrība “Palīdzība nedzirdīgi-neredzīgajiem
cilvēkiem”, kas mēģināja kaut ko darīt lietas labā. Tika organizēts
seminārs, aicināti speciālisti no Zviedrijas, kas varētu apmācīt, kā
kontaktēties ar nedzirdīgi-neredzīgajiem. Diemžēl pirms vairākiem gadiem
šī biedrība tika likvidēta, kaut problēmas palikušas. Un daudz,
pirmkārt jau neinformētība.
Nav pat īsti skaidrs, no kura brīža cilvēku ar smagiem redzes un dzirdes
traucējumiem var uzskatīt par nedzirdīgi-neredzīgu. Skaidrs, ka
absolūti nedzirdīgi-neredzīgu cilvēku nav daudz, bet ir diezgan tādu,
kuri zaudējuši redzi vienā acī, kuri ir smagi tuvredzīgi, slimo ar
glaukomu vai kataraktu… Ja tad sāk pasliktināties arī dzirde? Tāpat kā
citiem vājdzirdīgajiem, neredzīgajam ir jāstājas rindā pēc dzirdes
aparāta, jāsaņem valsts piešķirtais, kas tālu no ideāla. Vai arī otrādi,
cilvēkam ir ļoti slikta dzirde, un tad arī redzes problēmas saasinās.
Visur pacienta iemaksas, kvalitatīvas brilles maksā naudu, utt. Vai tas
ir normāli, ka cilvēkam, kuram jau zudusi viena svarīga maņa, ir tik
sarežģīti jācīnās, lai nezaudētu arī otru?
Šis jautājums paliek atklāts, un mēs vēlamies tam pievērst uzmanību.
