Ļubova Kuzmane: “Ja nebūs ražošanas, nebūs nekā.”
Gulbenietei Ļubovai Kuzmanei ir 82 gadi. Septiņus gadus kopš vīra nāves sirmgalve vienatnē vada dienas nelielā dzīvoklītī, kas atrodas Skolas ielas daudzdzīvokļu namā. Šoreiz saruna ar pensionāri par to, kā viņa redz šodienu, kas darīts pareizi, kur pieļautas kļūdas, ko darīt, lai rītdien dzīvotu labāk.
– “Savā mūžā esmu pārdzīvojusi dažādus laikus un varas. Skolā sāku mācīties pirmajos Ulmaņlaikos. Toreiz es daudz ko nesapratu un nezināju, bet tagad, visu pārdomājot, man jāteic, ka arī tie nebija zelta laiki, jo cilvēkiem klājās grūti. Mani vecāki bija zemnieki, kuriem bija tikai 15 hektāri zemes. Puse no šīs platības bija aizaugusi ar krūmiem. Tēvs pamazām līda līdumu, paļaujoties uz savu roku spēku. Ģimenē bijām pieci bērni. Kad paaugāmies, kļuva grūtāk iztikt, tāpēc tēvs gāja par pusgraudnieku. Ko tas nozīmēja? Tas nozīmēja, ka viņš ar saimnieku mutiski vai rakstiski noslēdza līgumu par algu. Vispirms saimnieks atbēra graudus sēklai, tad otru daļu sadalīja uz pusēm. Tā taču arī savā veidā bija cilvēka ekspluatācija. Laukos nevienam pensiju nemaksāja. Ģimenes pārtika tikai no tā, ko pašas izaudzēja. Ne jau visi bija pārtikuši. Ja kaimiņš ar kaimiņu kooperējās, tad jau vēl kaut kas sanāca. Arī kara laikā iztikt palīdzēja sava saimniecība. Nekad izšķērdīgi nerīkojāmies ar naudu,” saka Ļubova Kuzmane.
– Pēckara gados taču arī nebija vieglāk?
– Kad pēc skolas, 1946.gadā, atnācu darbā uz Gulbeni, man gandrīz nebija ko vilkt mugurā. Skolas laikā mētelis bija tā nodilis, ka mamma man pāršuva savu novalkāto mēteli. Bieži vien atteicos doties uz kādu pasākumu, jo nebija izejamās kārtas. Šodien es no tā nekautrētos un atklāti pateiktu, ka man nav ko vilkt mugurā, toreiz bija kauns. Man nav tiesību šodien sūdzēties par dzīvi, jo šodien dzīvoju labāk nekā toreiz. Man ir silts dzīvoklis, katru mēnesi saņemu pensiju, man visa ir gana. Tolaik nevienam nemaksāja algu. Kad sāku strādāt, mums izsniedza kartiņas, lai saņemtu pārtiku. Smagāka darba cilvēkiem dienā pienācās 600 grami maizes, ierēdņiem – 400 grami, pensionāriem – 300 grami. Man pienācās 400 grami maizes. Protams, varēja izņemt arī divu un vairāk dienu maizes normu. Uz kartiņām varēja saņemt noteikta daudzuma cukuru, eļļu un zivis. Ar laiku darbavietās cilvēkiem par apzinīgu darbu piešķīra kuponu, ko, uzrādot veikalā, varēja saņemt kādu metru vienkārša auduma.
– Vai šodien plānojat savus izdevumus?
– Kad strādāju, nekad īpaši izdevumus neplānoju. Šodien mani vienīgie iztikas līdzekļi ir tikai pensija – 165 lati. Tiklīdz saņemu pensiju, nekavējoties steidzu samaksāt visus komunālos maksājumus, jo tas dod drošības sajūtu. Mana dzīvokļa kopējā platība ir 34 kvadrātmetri. Vasarā par visu kopā maksāju apmēram 45 latus. Ziemas mēnešos, kad jāmaksā par apkuri, tie ir 60 un pat 70 lati. Vasaras mēnešos gan naudu neatlieku, lai ziemā būtu jāmaksā mazāk. Vēl pagājušajā gadā pierakstīju visus izdevumus. Šādi rēķini cilvēku disciplinē un palīdz izvērtēt, no kā var atteikties, kas ir visvairāk nepieciešams. Izdevumus grupēju: pārtika un pārējais. Piemēram, no novembra līdz decembrim mēnesī kopumā biju iztērējusi 125 latus. Pārtikas iegādei – 53 latus, pārējiem pirkumiem – 72 latus. Veicu arī sīkāku atšifrējumu, piemēram, zāles pirktas par 9 latiem, komunālie maksājumi – 34 lati. Pieraksti liecina, ka komunālajiem maksājumiem un citiem ar pārtiku nesaistītiem pirkumiem aiziet lielākā pensijas daļa. To, vai ir jāraksta visi izdevumi un ieņēmumi, lai izlemj katrs pats.
– Vai iegādājaties arī akcijas preces?
– Savulaik ārkārtīgi nosodīju valsti par to, ka tā tikai lieki tērē papīru un naudu dažādu reklāmizdevumu izstrādei un iespiešanai. Tagad esmu sapratusi, cik liela nozīme, īpaši pensionāriem un citiem cilvēkiem, kuriem ir mazi ienākumi, kā arī apgrūtināta iziešana no mājām, ir šīs veikalu “Maxima”, “Super Netto” un citu tirdzniecības uzņēmumu reklāmlapas. Tiklīdz saņemu šos reklāmas izdevumus, tos rūpīgi izpētu un pierakstu uz lapas, kādas akcijas preces, cik daudz es gribētu konkrētajā veikalā iegādāties.
(Vairāk lasiet 7.novembra “Dzirkstelē”)
