Nu kā lai nosoda tēvu vai māti, kas izmisuma brīdī savam bērnam mauc pa ģīmi? Turklāt dara to publiski, bērna vienaudžu klātbūtnē. Galu galā vecāki taču it kā rīkojas bērna labā. Vai tiešām? Apkārtējo klusēšana ir akcepts pieaugušo rīcībai. Bet kā jūtas fiziski iespaidotais? Vai šis bērns jūtas tā kā viņam būtu jājūtas saskaņā ar vecāku gribu? Vai kādam vispār interesē, kā jūtas vecāku publiski piekauts bērns? Kā notiesātais!
Joprojām vairums sabiedrībā uzskata, ka neviens bērns nav izaudzis bez pēriena. Valda priekšstats, ka jaunā paaudze par maz tiek slānīta, tāpēc runā pretī, nemācās, intereses aprobežojas ar datoru, tusiņiem un apreibināšanos. Kad vecāki izmisīgi lasa morāli atvasēm, parastā atbilde, ko viņi saņem pretī, ir: “A man vienalga…”
Vecākiem likumīgi dotā vara paredz turēt rokās savu bērnu vadības grožus. Pati šī situācija pavisam noteikti ietver audzināšanu, ko diemžēl bieži vien saprotam kā piespiešanu, sava viedokļa uzspiešanu. Bērnu tiesību skandināšana patiesībā nekādas būtiskas korekcijas vecāku un bērnu attiecību modelī nav ieviesusi.
Kāpēc vecāki pret saviem bērniem joprojām piekopj miesas sodus? Viņi dara to spontāni, nevis mērķtiecīgi. Rīkojas pēkšņās dusmās, sašutumā. Miesas sodi bieži vien nav saistīti tikai ar vēlmi paust savu varu, visos laikos tie ir bijuši orientēti uz kāda noteikta mērķa sasniegšanu.
Protams, sist bērnam – tas mūsu valstī nav likumīgi un līdz ar to ir nelegāli. “Miesas sods” ir jēdziens, kas izcelsmē vēsturiski stāv blakus “spīdzināšanai”, “nāves sodam”. Gadsimtiem ilgi šie sodi ir veidojuši sabiedrību, personības, izpratni par pasaules kārtību. Tas viss diemžēl saglabājies mūsu sadzīves kultūrā un zemapziņā. Kad nagi kārtējo reizi nagi niez iesist bērnam, lai katrs sev pavaicā: kas es esmu?
