Ar Ellu mēs kopā esam tikai mēnesi, bet jau pirmajā randiņā viņa mani pārsteidza un turpina pārsteigt ar katru reizi vairāk. Sekss viņai patīk, tas viņu radoši iespaido. Ella tad kļūst māksliniece. Nevaldāma un ļoti skaista.
Viņa zīmē uz mana ķermeņa. Šim nolūkam viņai der viss, kas pa rokai. Pirmoreiz viņa izgreznoja manu kājstarpi ar pakusušu saldējumu, kuru nebijām apēduši, pirms likāmies gultā. Bija auksti, taču kļuva karsti pēc tam, kad Ella savu gleznu no mana ķermeņa izlaizīja. Citureiz viņa izmantoja sarkanajā vīnā mērktas garneles. Ir zīmējusi arī ar šokolādes tāfelīti. Lieliski kūstot uz manas ādas! Reiz Ella mani visu apbēra ar cukuru un pēc tam veidoja rakstus tajā. Piekalta. Biju kā cukurgailis.
Tas, ko viņa zīmē, nav vārdos aprakstāms. Kaut kādas zīmes, ķeburi, ornamenti. Vārdu sakot – kaut kas sirreāls. Ir brīži, kad šis process man sagāda baudu, bet reizēm padara niknu. Es jūtos kā tāds upuris. Kā noplūkts cālis. Un tad atkal kā dievināšanas objekts. Un ja tas viss šad tad beidzas ar vēl vienu kasmīgu tuvību, tad viss pieder pie lietas. Bet…
Vakar Ella rīkojās ar mani galīgi bez izdomas. Paņēma parastu lodīšu pildspalvu un uz mana dibena un gurniem sazīmēja, kā viņa pati sacīja, leduspuķes. Es iebildu, ka šo mākslu no mana ķermeņa būs grūti noberzt, turklāt āda tad sāpēs. Ella teica: “Lai paliek. Neaiztiec neko. Es nākamreiz, kad tiksimies, pārbaudīšu. Ja zīmēto būsi nomazgājis, tad starp mums viss cauri.”
Tā nu netieku gudrs. Jūtos neveikli. Gribas nomazgāties. Taču bail, ka Ella var piepildīt savus draudus. Man šķiet, ka es bez viņas nespēšu dzīvot. Bet ja nu viņa tikai smejas par mani? Un cik ilgi tā var turpināties? Kādu mākslu ar manu ķermeni viņa sadomās izveikt nākamreiz?
