Pārmaiņas manā privātajā dzīvē sākās ar brīdi, kad darba meklējumu dēļ pārcēlos dzīvot citur. Sieva man līdzi nenāca, jo viņai bija darbs turpat, mājās, meitas ģimene tuvumā un visa ierastā vide visapkārt.
Tad es vēl iedomāties nevarēju, ka mana personiskā dzīve sagriezīsies ar kājām gaisā. Laulībā bija nodzīvoti 20 gadi. Tas nenozīmē, ka es nekad nebūtu piemiedzis ar aci nevienai citai sievietei. Tomēr nespēju iedomāties sevi ārpus savas ģimenes. Es biju ļoti pieradis pie tās. Biju pieradis pie savas sievas, ar kuru ilgus gadus esam bijuši arī kolēģi darbā.
Un te nu man jāsaka, ka attālums cilvēkus izšķir. Tas ir tikai laika jautājums.
Neteiksim, ka es jutos vientuļi, būdams projām no savas ģimenes. Mēs taču regulāri sazvanījāmies, es braucu ciemos. Tomēr tā nu tas bija. Viens es biju.
Un piepeši izrādījās, ka es vēl jorpojām spēju ieinteresēt citas sievietes. Un man tas patika! Un arī viņas man patika! Ja par mani 20 gadus jaunāks skuķis tā vien cenšas mūsu jauko sarunu turpināt gultā, tad varu atteikties vienu, otru reizi, bet trešajā reizē padošos!
Tā arī notika ar mani. Tā bija galvu reibinoša mīlestība, cita pasaule, cita paaudze, es iemantoju citas intereses, kādas bija manai draudzeni. Arvien retāk braucu uz mājām pie sievas. Arvien svešāka viņa man kļuva. Pienāca diena, kad es viņai to pateicu. Un to, ka ir jāšķiras. Tas bija ļoti smagi. Es taču tik ļoti biju pieķēries savai ģimenei, tik ļoti pieradis pie tās. Arī atradināšanās nenotika vienā dienā. Tieši tāpēc es tik ilgi vilcinājos – apmēram divus gadus, pat vairāk.
Jāteic, ka arī pierašana pie jaunām attiecībām, kuras atkal gribu saukt vārdā “ģimene”, nenotika vienā dienā. Lēni, pamatīgi. Es gribu jaunu laulību, bērnu. Diemžēl mana draudzene negrib. Viņa uzskata, ka varam draudzēties tāpat. Varbūt domā, ka esmu par vecu viņai?
