Aizkustinoši vērot daudzās ģimenes ar bērniem un svecītēm Lāčplēša dienā pie Brīvības pieminekļa gan Gulbenē, gan Daugavas krastmalā Rīgā, tad ap sirdi rodas tāda silta sajūta, ka Latvija ir un būs.
Svētku nedēļā, protams, tiek runāts…
Svētku nedēļā, protams, tiek runāts un domāts vairāk par patriotismu un to, cik šī valsts mums ir svarīga, kaut ikdienā šķiet, ka patriotisms pazūd kā rīta rasa, kad jācīnās ar sadzīves rūpēm.
Taču jāpiekrīt arī Sudrabas kundzei, ar kuru kopā braucām uz Galgauskas skolas salidojumu un gremdējāmies viņas skolas dienu atmiņās. Kas gan ir šodienas rūpes, salīdzinot ar viņas bērnību Otrā pasaules kara laikā, kad bija jādreb par savu dzīvību.
Nekad nebūtu gribējusi dzīvot citā valstī, tāpat arī nejūtu nekādu nostalģiju pēc “labajiem” padomju laikiem. Tāpat nekad neesmu gaidījusi vai pieprasījusi īpašu atbalstu no valsts un visvairāk man nepatīk tie, kas tikai nemitīgi klaigā, ka pie visa vainojam valdība, it kā mēs paši to nebūtu vēlējuši. 20 gadu laikā ir bijis pietiekami daudz izdevību ko mainīt, ja neesam varējuši izdarīt, tad daļa vainas ir jāuzņemas arī pašiem. Man bieži rodas jautājums, vai godīga politika daļai no mums vispār bija un ir vajadzīga, nav noslēpums, cik daudz kārotāju pēc vietām valsts maizē un valsts pasūtījumos, un tur visi līdzekļi labi. Tāpat joprojām daudziem patīk tādi politiķi kā Lembergs.
Un kaut kā vairāk ir to, kas no uzņēmējiem “pārkvalificējas” par amatpersonām, nevis otrādi. Tā ka par to, kāda šodien ir Latvija, atbildība negulstas tikai uz pāris sliktajiem! Es ticu, jo godīgāks būs katrs, jo godīgāka būs politika, jo labāk mēs dzīvosim. Šī cīņa varbūt nav ar ieročiem, bet ne mazāk smaga Latvijai kā toreiz Brīvības cīņās.
