Rakstu sakarā ar divām publikācijām “Dzirkstelē”.
Pirmkārt, par privilēģijām bijušajiem Valsts prezidentiem. Par Valsts prezidentu ievēlama populāra, tautā plaši pazīstama, tās cienīta un mīlēta, gudra personība ar vispārzināmiem nopelniem Latvijas valsts un tautas labā. Visi līdzšinējie atjaunotās neatkarīgās valsts prezidenti ievēlēti nejaušības, gadījuma dēļ. Pirmais – uzvārda sakritības dēļ noteiktajā vēsturiskajā situācijā. Otrais – līdz tam plašākā Latvijas sabiedrībā nezināms – ievests Saeimas sēžu zālē tad, kad balsošana vairākkārt bezcerīgi nonākusi strupceļā, kad nepieciešams kaut kāds atrisinājums. Trešais izvirzīts lielā slepenībā, cerot uz paklausīgu marioneti oligarhu rokās. Ceturtais – atriebjoties iepriekšējam par daudziem tik nepatīkamo uzdrīkstēšanos.
Ja tiktu ievērots sākumā izvirzītais nosacījums, atkristu šī diskusija, tagadējās aptaujas. Nebūtu protestu. Tauta pati prasītu zināmas saprātīgas privilēģijas pēc pašaizliedzīgi tautai un valstij nokalpotajiem gadiem mīlētam un cienītam tās līderim kā balvu par mūža ieguldījumu, lielo, paliekošo, kā pateicību.
Otrkārt, par koku ciršanu. Gar ceļiem jāizcērt slimie, cilvēka dzīvību un veselību apdraudošie koki. Tie nav jāizcērt tāpēc, lai vēl trakākā ātrumā trauktos pa lauku ceļiem, tā arī neieraugot seno aleju, mūsu Latvijas dabas vienreizību. Cik daudzi tā aiztraukušies! Pavisam. Uz neatgriešanos. Koki pie ceļiem netraucē. Tie brīdina, sargā cilvēku no pārgalvības, riska. Koki – mūsu mantojums no iepriekšējām paaudzēm. Tie glabā atmiņas par stādītājiem – mūsu senčiem, citu laiku, vēstures notikumiem.
Ejot muižas gaitās, mūsu priekšgājēji stādījuši skaistās alejas, kas ieved mūs novada muižās, izved no tām, savieno senos centrus. Daudz koku novada sabiedriskajās vietās stādīts neatkarīgās Latvijas pirmajos divu gadu desmitos tik vērienīgās Meža dienās, atsaucoties Kārļa Ulmaņa iniciatīvai. Vienā pagastā vien 1937.gada Meža dienās bija plānots iestādīt apmēram 1000 kociņu. Koku stādīšana divdesmitajos, trīsdesmitajos gados bija neatņemama mazpulku darbības sastāvdaļa. Tos stādīja aizsargu organizācijas. Koki stādīti skolu izlaidumos, valsts svētkos, nozīmīgās dienās. Tos stādījuši savulaik ievērojami un cienījami novada cilvēki. Daudziem koki ir biogrāfija. Mēs tās nezinām. Cauri tagad iznīcinātajai ozolu alejai 1941.gada jūnijā no Ostroviešu nometnes nebūtībā aizveda latviešu virsniekus.
Saimniecisko, sadzīves ērtību dēļ mēs nedrīkstam ar vieglu roku iznīcināt nevienu koku novada senajās alejās, ceļu apstādījumos, parkos, kapsētās, sabiedrisko ēku tuvumā. Šie koki nepieder mums. Tas ir paaudžu mantojums – saglabājams, tālāk nododams. Tas ir apliecinājums mūsu priekšgājēju darba, skaistuma, Latvijas mīlestībai, arī vēsturei. Priecājos par katru, kam sāp kaut viena koka liktenis.
