Acu kontakts ar Līgu mums bija gadiem ilgi, līdz notika tas, par ko klusībā katrs no mums bija sapņojis. Esmu tradicionālo vērtību piekritējs, neesmu juridiski brīvs, tāpēc nekad nebūtu spēris pirmo soli pretī manai un Līgas tuvībai. Tā bija viņa. Precīzi atceros, kā viņa mani maķenīt iesvilpušu nozvejoja publiskā pasākumā, uz kuru biju ieradies bez sievas. Viņa iemeta mani savā automašīnā un aizveda aiz trejdeviņiem kalniem. Un tur arī viss notika.
Mežonīgā iekārē, kas bija krājusies gadiem ilgi un tagad vienā rāvienā izlauzusies uz āru. Bija patiešām labi. Domāju, ka abiem. Pēc tam viņa aizveda mani savā automašīnā līdz manas ielas galam un palaida, lai atžirgstu, ejot mājās, neradot sievā nekādas aizdomas vai liekus pārdzīvojumus. Tā arī viss notika.
Pagāja nedēļa pēc mūsu pasakainā seksa. Es Līgu nekur nemanīju. Joprojām kavējos burvīgās atmiņās. Vainas sajūtas nebija. Bija vēlēšanās turpināt mūsu romānu, bet vienlaikus arī atturēties, jo tomēr esmu ģimenes cilvēks. Turklāt intensīvai dubultajai dzimumdzīvei nejūtos piemērots. Un tad viendien Līga man uz ielas paskrēja garām, ar acīm ķerot mani un vienlaikus it kā bēgot. Knapi sveicienu atņēma.
Domāju: ko gan tas nozīmē? Un tomēr neuzdrošinājos viņai pirmais tuvoties izvaicāt. Un tā no reizes līdz reizei, kad atkal kaut kur pa gabalu manīju pavīdam Līgu. Šķiet, arī viņa vairījās trāpīties man tuvumā. Es pat iekšēji sāku mocīties pārdomās par to, vai viņai sekss ar mani patiešām bijis labs jeb man tikai tā izlicies.
Un tad vienreiz mēs abi nejauši saskrējāmies šaurā koridorā manā darbavietā… Un viņa nočukstēja: “Kāpēc tu vairs nemeklēji mani?” Samulsu. Vai ta es viņu jelkad meklēju? Laikam viņa šo domu izlasīja manās acīs. Apcirtās riņķī un nošņācās: “Aizmirsti!”
Kopš tās reizes viņa vairs neatņem manu sveicienu. Dzirdēju baumas par to, kā Līga mani aprunā. Gan profesionālā ziņā, gan kā vīrieti. Viņa esot pamēģinājusi mani, tik draņķīgu seksu savu mūžu neesot piedzīvojusi. Saprotu, ka viņa labprāt mani samīdītu pavisam. Par ko?!
