Piektdien, agri no rīta
pirms došanās uz darbu, saņēmu īsziņu no mājām ar uzaicinājumu
pikoties. Jā, Latvijā sasnidzis sniegs!
Tā kā sniegs ir mana mīļākā
stihija un sirds siltums, visu dienu pavadīju vieglā skaudībā. It
īpaši tāpēc, ka piecas minūtes pirms ābolu lasīšanas uzsākšanas,
sākās lietus, kas samitrināja mani un kolēģus no galvas līdz pat
pēdām, kuras nepasargāja pat no rīta zābakos ievilktie plastmasas
maisiņi.
Bija dzirdamas baumas par to, ka arī pie mums svētdien
esot gaidāms sniegs, kurš Francijas dienvidu iesākuma punktā ir
sastopams tikai ap decembri, tāpēc visi tik vien, cik pasmējās par
metereologu muļķību un nekompetenci, it īpaši tāpēc, ka pat pa visu
lietu, termometra rādījumi nenokritās zemāk par 15 grādiem. Tiesa
gan, dzīvojam kalnos, tāpēc sniegs solījās vietās, kuras augstākas
par 600m. Mūsu māja ir tieši 400m augstumā, bet kalni ar virsotni
811m ir 10km brauciena attālumā. Tāpēc ar taureņiem vēderā uzsāku
svētdienas gaidīšanas procesu.
Lieki piebilst, ka sestdiena nāca atkal ar lietu un
termometra stabiņu, kurš pavisam nevainīgi rādīja 12 grādus. Tā kā
mani ceļošanas zābaki darbā bija izmirkuši tik ļoti, ka vēl
joprojām nebija izžuvuši, bez jebkādām raizēm uzvilku savas vasaras
kurpes, lai dotos uz blakus pilsētu Vienne un
second-hand veikalā nopirktu sev pāris
ceļojuma drēbes. Ar absolūtu prieku par jaunajiem pirkumiem un arī
turku veikaliņa atrašanu, kurā iegādājāmies manas Turcijas mīļākās
lietas – sieru, olīvas un maizi -, vēl joprojām absolūtā nevainībā
iebraucām mūsu pilsētas reģionā, kurā pret loga stiklu sāka sisties
aizdomīgi lielas lietus lāses. Izlecot no mašīnas, seja atplauka
plašā smaidā – arī mani atradušās šī gada pirmās sniega pārslas un
pirmais sniegs!
Paveroties uz kalniem, acis iepletās pašas no sevis:
tie bija apvilkušies melnos sniega mākoņos, tā, ka virsotne bija
saredzama tikai miglaini, bet baltums visapkārt neapstrīdams. Tāpēc
lēmums tika pieņemts pavisam ātri – dodamies kalnos!
Es vēlētos, lai vārdos būtu
ieliekamas pareizās sajūtas. Bet bildēs – īstais baltums, aukstums
un vējš! Tas bija neaprakstāmi! jo augstāk devāmies, jo baltāks
palika. Ceļš, kurš jau tā ir gana līkumains un bīstams arī vasaras
apstākļos, bija kļuvis absolūti balts; vietās, kur koki atklāj
skatu no kalna lejā, vējš mašīnu pūta, kur pats vēlējās; bet roka,
kas izbāzta pa logu ārā un fotogrāfēja notiekošo, bija nosalusi tik
ļoti, ka pat siltais radiators mašīnā nespēja palīdzēt. Galu galā,
kalna virsotnē, ar, jā, visām savas vasaras čībām, izbaudīju dabas
pārākumu un to, kādas niecības mēs esam tās priekšā. 800m augstumā
bijām nokļuvuši paša sniega mākoņa epicentrā ar vēju, kurš pūta
mani pats uz priekšu, neprasot atļauju, vai vēlos virzīties uz
priekšu vai nē. Sniegs bija aizputinājis ceļus, bet mākoņa melnums
neļāva redzēt skatu, kas parastas dienas laikā liek elpai
aizrauties – viss, ko redzēju bija neaprakstāms baltums un vējš
acīs, ko neizdevās iemūžināt fotogrāfijā pietiekoši kvalitatīvi, jo
foto kameras stikliņš aizsala pirmajās sekundēs no izkāpšanas brīža
no mašīnas.
Bet šorīt sniegs ir pats pieklauvējis pie manām durvīm.
Atverot acis, skatam pavērās balta palodze un piemājas dārziņš ar
viegliem sniega pleķīšiem uz tā. Līdz ar vēju, sniega pārslas ir
nokāpušās arī pie mums – 400m augstumā un atnesušas vēju, kas
pagalma mēbeles pārvieto pēc savas patikas un temperatūru, kas ir
tikai 2 grādi un pamatoti biedē par rītdienas darba gaitām visu
dienu ārā lasot ābolus. Bet sirds ir prieka pilna! Lai arī bija
plānots šogad ne reizi nesaskarties ar ziemu, aizceļojot uz
Jaunzēlandi, kur šobrīd ir vasara, sniegs pats mūs
uzmeklējis!
Baudiet šo skaisto prieku aiz saviem logiem Gulbenē!
Nekas, ka ir tikai oktobris, nekas, ka ir auksts. Māte Daba ir
parūpējusies par pārsteigumu visā Eiropā, līdz ar to izrasot gan
haosu, gan absolūtu prieku, ceļot sniega vīrus un pikojoties. Viss
notiek ar iemeslu, mums atliek tikai minēt, ko šādi brīnumi mums
nesīs.
Un bildes no sniega vētras manā tuvumā iespējams
aplūkot šeit: http://bit.ly/Vwkpru
