Ir klāt oktobris, un atkal savus svētkus svin skolotāji. Šajā dienā man gribētos sveikt un godināt ikvienu skolotāju, vēlot veiksmi, izdomu, spēku un galvenais – izturību, kas šajā mūsu valstij ne īpaši vieglajā laikā ir vajadzīga jo īpaši. Domās krāšņus rudenīgo ziedu pušķus sūtu arī saviem skolotājiem – gan tiem, kas iemācīja man pirmos burtus un ciparus, gan arī tiem, kas aizvadīja tālākajos zinību ceļos gan pamatskolas, gan arī vidusskolas laikā.
Man nekad nav bijis viena mīļākā skolotāja. Tomēr man šķiet, ka man tiešām bija paveicies ar visiem skolotājiem. Lai arī kāds varbūt savu reizi bija stingrāks, tomēr tas palīdzēja – tika ielikti spēcīgi zināšanu pamati, par ko šobrīd es saviem skolotājiem esmu ļoti pateicīga.
Es uzskatu, ka skolotājs nav vienkārši profesija, manuprāt, tā tiešām ir misija. Skolotājs jau no pirmās skolas dienas ir tas cilvēks, kurš ne tikai vienkārši māca bērnu, bet ir arī viņa draugs, padomdevējs, reizēm pat uzticības persona. Skolotājs palīdz bērnam izaugt, atrast savu īsto vietu un māca nepazust dzīves līkločos. Skolotāja profesija ir ļoti nozīmīga, bet ne katrs mēs varētu būt skolotājs, jo tas ir ļoti atbildīgs un arī sarežģīts darbs.
Izglītības ministre Tatjana Koķe tic, ka pedagogi spēs saglabāt izglītības sistēmas stabilitāti, kā to ir varējuši līdz šim, un veiks rezultatīvu darbu arī jaunajos apstākļos. Bet es ceru, ka kādreiz skolotāja darbs tomēr atkal tiks novērtēts, jo mūsu skolotāji to tiešām ir pelnījuši.
