Pieaugušie svētkus nosoda
Emocijas nav bijušas pozitīvas
Dzidra Rudzīte, Jaungulbenes bibliotēkas vadītāja
Ne es, ne arī citi manas paaudzes cilvēki šos svētkus tomēr nevar pieņemt. Noteikti uzskatu, ka kultūras darbā šie svētki atbalstu nav ieguvuši. Ar jauniešiem ir citādāk. Pati esmu vecmāmiņa un novēroju, ka maniem mazbērniem un arī jauniešiem šie svētki patīk, tomēr vērā ņemamas tradīcijas neesmu novērojusi, tikai kaut kādu iztrakošanos uz ielas. To es personīgi vērtēju negatīvi. Savā būtībā un vecumā esmu moderns cilvēks, jo spēju pieņemt daudz ko no jauniešiem, gan viņu modi, gan mūziku, gan citu, bet Helovīnu – nē. Ja šie svētki notiek saprāta robežās, ja ir šie ielu gājieni, nevienu netraucējot, labi, lai jau tas tā būtu, jo katrai paaudzei ir kaut kas savs. Ja šie svētki izvēršas par nepārdomātām trakulībām un demolēšanu, traucējot sabiedrībai un līdzcilvēkiem, tad es to neatzīstu. Laukos šie svētki nav izplatīti, kā tas varbūt ir pilsētā. Arī skolā vairāk tie svinēta Valentīndiena. Pilsētā esmu saskārusies ar Helovīnu svētku dalībniekiem, bet man šīs emocijas nekādā gadījumā nav bijušas pozitīvas.
Jāveic izskaidrojošais darbs
Vija Čakare, Bērzu sākumskolas direktore
Es neatceros, ka būtu priecājusies par Helovīniem, tāpēc mana atbilde ir nē. Robežas starp valstīm saplūst, tāpēc šie svētki ienāk daudzu tautu kultūrā. Mēs nevaram stāties tiem pretim. Varam vienīgi skolā un ģimenē runāt par šiem svētkiem. Skolā mēs bērniem stāstām, kā nevajadzētu rīkoties, runājām par to, ka vēlu vakarā atrasties uz ielas nemaz nav tik droši, ka tie nav mūsu tautas svētki, ka mēs varam tikai priecāties līdzi citām tautām. Zinu, ka šajā dienā bērni gribēs arī mani apmeklēt, tāpēc ir jābūt gatavai. Es ar viņiem nedaudz aprunājos un iedodu konfektes. Tiesa mazo helovīnu ir kļuvis mazāk nekā kādreiz. Diemžēl mazajiem bērniem līdz galam vēl nav izveidota atbildības sajūta par savu rīcību. Viņi domā, ka tas ir tikai joks, ja tad, kad durvis netiek atvērtas, var tās apķēpāt vai radīt nekārtības kāpņu telpā. Ar bērniem ir jāveic izskaidrojošais darbs. Varbūt arī tie iedzīvotāji, kuri par bērnu apmeklējumu dusmojās, var dusmas apvaldīt un ar viņiem aprunāties. Uzskatu, ka nav pareizi iet jebkurā mājā. To var darīt tikai tur, kur iepriekš tas ir sarunāts.
Genocīds divu nedēļu garumā
Daira Karole, Stāķu pamatskolas skolotāja
Lai gan man pašai bērni mājās gatavo maskas, tomēr esmu viņiem pateikusi, ka šos svētkus absolūti neatbalstu. Arī viņi iet šajos helovīnu “ceļojumos”, jo bērniem viennozīmīgi tas ir karnevāls. Man meita šobrīd ir tādā vecumā, kad nekas netiek dziļāk analizēts. Uzskatu, ka pasaulē jau ir tik daudz varmācības, tik daudz mošķu, ka man nemaz to negribas. Saprotu, ka varbūt tas ir jautri un bērniem patīk, bet man nav pieņemami, ka šajos svētkos tiek uzsvērtas asinis un tamlīdzīgi. Acīmredzot mēs neesam pratuši neko citu likt vietā, lai gan mūsu tautai ir jauki svētki. Mani šajā dienā apciemo katru gadu. Esmu rīkojusies dažādi: aicinājusi bērnus dzīvoklī un cienājusi, esmu runājusi. Vienu gadu saņēmos un neielaidu, bet tad gandrīz divas nedēļas ilga genocīds. Man pastkastīte bija piesista ar olām, pielieta ar kečupu, bija piebērti akmeņi un piekaisīti milti, uz durvīm tika rakstīts, ka esam skopuļi un tamlīdzīgi. Nu, kam tas viss ir vajadzīgs?
