Uzņēmēji pārmet, ka jaunieši negrib strādāt zemi atalgotās darbavietās
Kāpēc negrib darīt? Zintis Vībāns, SIA “Rufs” valdes loceklis:
— Ir tāds Ļeņina darbs “Ko darīt?” (sacerēts 1902.gadā, kas sasaucas ar 1863.gadā krievu filozofa Nikolaja Černiševska tāda paša nosaukuma romānu – red.). Atbilde skan: “Darīt!” Ko mēs, vecāki, esam darījuši, lai bērni gribētu darīt? Ko ir darījusi Latvijas izglītības sistēma? Vai jaunieši dara? Diemžēl daudzi negrib darīt neko! Ir taču iespējas nevis vienkārši kļūt par darba ņēmēju, bet nākt klajā ar savām idejām! Var taču atnākt pie uzņēmēja un izteikt savu piedāvājumu! Nevajag cerēt, ka, aizbraucot uz ārzemēm, kaut kas būs citādāk. Arī tur nonākušos Latvijas iedzīvotājus var iedalīt divās grupās. Vieni ne tikai strādā, bet arī mācās ārzemēs, iegūst atbilstošu kvalifikāciju, izglītību. Otri brauc tikai pelnīt un diemžēl nenopelna vairāk par to, ko būtu nopelnījuši tepat, Latvijā. Ir brīva izvēle!
Nav pat minimālās algas!
Artūrs Rikveilis, pašlaik studē un strādā Rīgā:
— Gulbene nav attīstīta uzņēmējdarbības vide, darba piedāvājumi ir pārdevējiem vai krāvējiem. Piemēram, strādājot lielveikalā, jaunais darbinieks nesaņem pat minimālo algu! Minimālo atalgojumu ir pelnījis katrs, jo visiem zināms, ka latvieši ir strādīga tauta un darbu izdarīs, kā nākas. Rīgā ir daudz darbavietu, ir pilnveidojusies to struktūra, bet lielākoties pieņem tikai tos jauniešus, kuriem ir vismaz divu gadu darba pieredze. Ja jaunietis dodas meklēt darbu ārzemēs, vairs nav nozīmes Latvijā iegūtam augstskolas diplomam! Tas ir bēdīgi. Lai atrastu darbu, ir jābūt labam pašraksturojumam (CV) un motivācijas vēstulei, kura pierāda cilvēka prasmes attiecīgajā jomā. Ir sajūta, ka Rīgā ir uzlabojusies darba devēju attieksme pret darba meklētājiem, jo lielākoties, saņemot CV, pēc tam piezvana un pasaka atbildi, kā arī aicina uz darba intervijām.
Žēl jauno cilvēku…
Andrašs Fazekašs, seniors no Daukstu pagasta:
— Lauku ainava ir tāda, ka jaunie cilvēki, ģimenes lielā mērā turas uz pensionāriem, jo laukos apmaksātu darba vietu ir maz un arī atalgojums neliels. Nav tā, ka cilvēki negribētu strādāt. Vēlas! Taču bieži vien par darbu maksā ļoti maz vai nemaz. Laukos cilvēki raduši izpalīdzēt cits citam. Cilvēki kaut ko audzē paši, darbojas savās lauku sētās, kaut ko saražo iztikai. Jaunie, kuri nevar izturēt tādu knapināšanos, sapņo par peļņu ārzemēs un pat izmēģina laimi. Taču arī tur viņu pieredze ir dažāda. Cilvēki man ir stāstījuši, ka tur pret sevi jutuši necieņu, ekspluatāciju un pēc pirmajiem iebildumiem seko atbilde: “Nepatīk? Ej! Esi brīvs!” Būt projām no mājām – ne visiem tas der. Problēmas ar nodarbinātību Latvijas laukos ir acīmredzamas. Pagaidām risinājumu neredzu. Jauno cilvēku man ir vienkārši žēl.
