Lasu labklājības ministres
Ilzes Vinķeles izteikumu, ka, tas esot trakums izskaidrot no
padomju laikiem nākušajiem un tagad pensijas vecumu sasniegušajiem
cilvēkiem, kāpēc viņu pensijas ir tik mazas. Proti, padomju laiks
un…
Piekrītu – divas pasaules, bet
nesaprotu, kā tik viegliem izteikumiem var iznīcināt cilvēku darba
mūžu, kuri tiešām maksāja ministres piesauktos nodokļus, būvēja
rūpnīcas, ciematus, skolas, ceļus un vēl daudz ko citu. Arī es esmu
dzimusi padomju gados un bijusi lieciniece tam, kā man tuvie
cilvēki strādāja līdz spēku izsīkumam, kā mana mamma sabojāja savu
veselību, pildot sociālistiskās sacensības noteikumus.
Nevis ministrei būtu jārunā par trakumu, bet gan šiem
cilvēkiem šodien ir jāpaliek trakiem, redzot, kā viņu paveiktais
tiek aizmests, kā nekam nevajadzīgs. Kas ir nācis vietā? Cik jaunu
rūpnīcu ir uzcelts? Liela daļa Saeimas darboņu joprojām mitinās šo
padomju gadu celtajos mājokļos, bērni mācās viņu būvētajās
skolās.
“Es sev pensiju nopelnīšu, bet jūs esat padomju iekārtas upuri,”
arī tie bija ministres vārdi.
Ko
tad mums, upuriem, tagad darīt? Pārdzimt vēlreiz no jauna? Tiek
norādīts, ka jābūt augstai pienākuma apziņai pret darāmo. Jābūt.
Cenšos joprojām to ievērot, lai gan, izlasot jau minēto izteikumu,
tā vien gribas izsaukties: Kāda velna pēc! Ja tāpat, aiziedama
pensijā, varēšu skaitīt tikai grašus, jo esmu taču nākusi no
padomju laikiem, – tātad šiem gadiem atdotie darba gadi nav nekas.
Vai tiešām viss darba mūžs tik daudziem ir bijis velts?
