Mūsu ģimene dzīvo aktīvi, izmantojot iespējas atpūsties pie
dabas un izrauties no pilsētas, tāpat ikdienā piedomājam pie tā,
lai bērni ēstu veselīgi un pilnvērtīgi, taču, raugoties uz
sabiedrībā valdošo uztraukumu par plastmasas pudeļu kaitīgo
ietekmi uz veselību, uzskatām, ka tas ir pārspīlēti, un ir daudz
nopietnākas lietas, par ko uztraukties. Mēs ikdienā droši
lietojam arī plastmasas traukus, tajā skaitā ūdeni no plastmasas
pudelēm, un neliedzam to arī saviem bērniem, tieši pretēji –
Rihards pavisam nesen izaudzis no plastmasas trauku perioda, bet
Rūtai joprojām ir savi trauciņi, kas ir ļoti lietderīgi, jo šajā
vecumā ēdienreizēs trauki bieži mēdz nokrist.
Zaļais
dzīvesveids bez pārspīlējumiem
Mazo
ikdiena paiet dārziņā, papildus tam abi kopā ar Rihardu ejam uz
karatē, trenējamies plecu pie pleca, Rūtiņai gan pagaidām ārpus
dārziņa nav nekādu papildus pulciņu, taču sākam jau domāt par
to, iespējams, izvēlēsimies dejošanu,” stāsta Gatis. „Brīvajā
laikā ir dažādas lietas, ko darām visi kopā – vasarā tā ir
velo braukšana, kas mums ļoti patīk, cenšamies arī regulāri
peldēties, siltā laikā ezerā vai jūrā, bet ziemas periodā kādā
no ūdens atpūtas centriem. Kad brīvā laika nav tik daudz kā
gribētos, dodamies vienkārši pastaigā.
Iespēju
robežās sekojam līdzi tam, lai savu ikdienu padarītu mazliet
„zaļāku” un veselīgāku, taču bez pārspīlējumiem,
piemēram, mājas uzkopšanai izmantojam parasto sadzīves ķīmiju.
Uzskatu, ka ikdienā mums tāpat apkārt ir ķīmija, tāpēc,
cenšoties bērnus agrīnā vecumā pilnībā no tās pasargāt,
varam nodarīt vēl lielāku kaitējumu, jo, nonākot vidē ārpus
mājās, piemēram, skolā, sabiedriskajā transportā, uz ielas, un,
saskaroties ar dažādiem piesārņojumiem, nepieradušam organismam
un imūnsistēmai var būt šoks. Arī runājot par ēdienu vai
ūdeni, mēs uzticamies ražotājiem, mūsdienās tomēr ir virkne
uzraugošo iestāžu, kas rūpīgi seko līdzi pārtikas kvalitātei,
tiek veiktas dažādas analīzes u.tml. Ir daudz lasīts par eko
produktiem, par to, ka to audzēšana patiesībā patērē daudz
vairāk mūsu planētas resursu, nekā parastā pārtika, turklāt ne
vienmēr tas, ka uz iepakojuma rakstīts “bioloģisks” vai
“ekoloģisks” nozīmē, ka tā patiešām arī ir. Mēs
necenšamies dzīvot izteikti ekoloģiski, vienkārši piedomājam
pie tā, ko ēd mūsu bērni, piemēram, malto gaļu maļam paši,
pirms iegādes aplūkojam produktu, vai tas ir svaigs, u.tml.
Gaisa
piesārņojums ir lielāka problēma nekā plastmasa
Mēs
nevaram visu laiku dzīvot absolūti sterilā vidē, agri vai vēlu
bērns nonāks saskarsmē ar mikrobiem u.tml. Arī attiecībā uz
ēdienu ir līdzīgi – ja bērns mājās ēdīs tikai ekoloģisku
pārtiku, aizejot uz kafejnīcu, organisms var būt pārsteigts.
Neraugoties uz to, ko raksta dažās publikācijās, mēs nebaidāmies
arī no plastmasas, proti, no tās it kā kaitīgās ietekmes. Lasot
publikācijas par plastmasu un tajā esošo bisfenolu u.tml., tomēr
palieku pie uzskata, ka daudz vairāk jāuztraucas par gaisu, ko
elpojam, proti, par augsto gaisa piesārņojumu. Rīgā gaisa
piesārņojums ļoti pārsniedz normas, arī krāna ūdens dažās
vietās ir ļoti nekvalitatīvs, un šīs ir tās lietas, kas ļoti
ietekmē mūsu veselību.
Esam
lasījuši rakstus par plastmasas kaitīgumu, par bisfenolu, bet mūsu
uztverē tas ir viena ražotāja viedoklis, kurš uzsver, ka viņa
ražotā plastmasa ir ļoti laba un citiem ir ļoti slikta, līdz ar
to šīs publikācijas šķiet ļoti tendenciozas. Lai reklamētu
sevi, tiek radītas šaubas par citu ražotāju produkciju.
Lai
izvairītos no plastmasas, būtu jāiet dzīvot alās
Abi
esam vienisprātis, ka patiesie mūsu veselības ienaidnieki ir
alkohols un cigaretes, turklāt vecāku tabakas atkarības dēļ arī
bērni nereti kļūst par pasīvajiem smēķētājiem, vai arī,
redzot vecāku paraugu, pieaugot sāk pīpēt arī paši. “Alkohols
un cigaretes acīmredzami indē cilvēku, un, ja cilvēks, kurš pīpē
vai lieto alkoholu, sāk runāt par to, kādu kaitējumu viņam
nodara plastmasa, manuprāt, tas ir diezgan dīvaini. Turklāt, ja
jau mums tik ļoti būtu jāsatraucas par plastmasu un jāizslēdz to
no savas ikdienas, ko tad darīt ar apkārtējo vidi? Pat, ja mēs
mājās izmestu visus plastmasas traukus un vairs nedzertu no
plastmasas pudeles, izejot no mājas, mēs jebkur saskartos ar šo
materiālu tik un tā. Ķīmiskas vielas ir mums visapkārt – ar ko
tad tiek krāsotas sienas, līmētas tapetes u.tml.? Nevajag
pārspīlēt, citādi jau mums būtu jāiet dzīvot alās.
Nebaidāmies
no plastmasas
Plastmasas
kaitīgums, mūsuprāt, nav aktuāla problēma. Šobrīd mūsu bērni
pakāpeniski izaug no “plastmasas trauku perioda”, Rūtai gan
joprojām ikdienā ir plastmasas trauciņi. Arī agrīnā vecumā
bērni ēda no plastmasas pudelītēm kā jau lielākā daļa. Es
uzticos ražotājam – ir virkne sertifikātu un testu, kas jāiziet
ražotājam, lai iegūtu tiesības ražotu pārtikas plastmasu.
Plastmasu lieto jau vairāk nekā 50 gadus, un nākotnē, domājams,
to lietosim tikai vairāk.
Plastmasa
noteikti nav tas, par ko mums vajadzētu uztraukties. Gaisa
piesārņojums, atrodoties Rīgā uz ielas, noteikti ir daudz
kaitīgāks. Tā vietā, lai uztrauktos par plastmasas pudelēm,
drīzāk aicinām vairāk laika pavadīt ārpus pilsētas – tas
noteikti sniegs lielāku labumu veselībai. Iebraucot Rīgā, gaisa
maiņa nereti ir izteikti jūtama.
