Novadnieks Edgars Rubenis: Šefpavāra profesija – nosaluši sparģeļi, stress un gandarījums

Novadnieks Edgars Rubenis ir šefpavārs, kurš strādā restorānā “H. E. Vanadziņš” Cēsīs. Jau otro reizi restorāns iekļuvis starptautiskajā “Michelin” restorānu vērtēšanas ceļvedī. Edgara bērnības atmiņas cieši saistītas ar Gulbeni.

“Mana mamma Ina bija Gulbenes kultūras nama vadītāja. Būdams maziņš, vienmēr dzīvojos pa šo kultūras namu. Kad mācījos 4. klasē, mēs pārcēlāmies uz dzīvi Smiltenē. Šobrīd Gulbenē dzīvo mana tēta mamma, un viesojamies arī šeit, tiesa gan, sanāk retāk nekā gribētos. Man ir arī pāris draugi, kuri ir Gulbenes pusē. Kā jau ikdienas steigā diemžēl nekāda lielā ciemošanās nesanāk. Lai arī tās nav ļoti dziļas, Gulbenē tomēr ir manas saknes,” saka Edgars.

- Kā aizsākās jūsu interese par pavārmākslu?

- Jau manai vecmammai bija doma, ka es varētu kļūt par pavāru, bet es tomēr izvēlējos doties mācīties uz vidusskolu. Tad devos uz Rīgu un vēlāk aizceļoju līdz Īrijai, kur darbā apguvu pavāra prasmes. Tur arī tiku ievirzīts un apguvu pavārmākslu. Ar toreizējo draudzeni un nu jau sievu Madaru sapratām, ka gribam precēties un veidot ģimeni, taču to gribam darīt Latvijā, nevis ārzemēs. Tad arī atgriezāmies, un ieguvu pavāra kvalifikāciju Smiltenes tehnikumā. Visur, kur strādāju, mans ceļš atveda mani uz “Vanadziņu” restorānu.

Tagad esmu arī pasniedzējs uz pusslodzi Smiltenes tehnikumā un pasniedzu tādus profesionālos priekšmetus kā ēdienkartes izveide un ēdienu gatavošanas tehnoloģija, kā arī banketu plānošana.

Tikko ar ģimeni esam pārcēlušies atkal uz dzīvi Smiltenē, jo pirms tam piecus gadus dzīvojām Cēsīs.

- Kā jūsu ceļš jūs aizveda līdz darbam restorānā?

- Šajā restorānā esmu šefpavārs un strādāju tajā jau kopš tā atvēršanas pirms sešiem gadiem. Restorāns pieder vairākiem īpašniekiem, tas nepieder man. Dažādu apstākļu sakritības dēļ strādāju šeit, un nevienā brīdī man nebija domas, ka būšu šefpavārs, taču sāku strādāt par pavāru un tad arī kļuvu par šefpavāru.

- “H. E. Vanadziņš” arī šogad ir iekļuvis prestižajā “Michelin” ceļvedī.

- Jā, šajā ceļvedī iekļūstam jau otro gadu pēc kārtas. Neviens restorānā nezina, kurā brīdī viņus apmeklē žūrija, tas nekad netiek atklāts, līdz ar to nezinām, kurā brīdī pie mums bija žūrija, tas bija viens cilvēks vai cilvēku grupa. Tas ir ļoti noslēpumains process.