Stāsts “Par vēlu”

Tā bija garākā runa, kādu savā mūžā bija turējis Ēriks. Iespējams, arī saturīgākā un līdz ar to – saistošākā. Spriest par to gan spēja tikai retais, jo parasti, aicināts uzsaukt tostu, Ēriks aprobežojās ar īsām frāzēm: “Lai dzīvo!”, “Lai veselība!”, “Ilgu mūžu!” Ērikam vispār nepatika lielas kompānijas, viņš tajās neprata uzvesties, tā vismaz apgalvoja Leontīne, viņa sieva.