Redakcijas sleja: Emocijas baro propagandu

Vakar Saeimā no tribīnes skanēja krievu valoda. Precīzs teksta tulkojums: “Mūsu ir vairāk un krievu valoda ir mūsu valoda!”. Daudzi šo gadījumu apspriež sociālajos tīklos, tas ir nepieņemami, protams, bet mēs tikai ielecam šajā naida vilcienā, ja turpināsim kult šo tēmu. Kāds cits saka, ka sāksies pilsoņu karš, ja aizliegsim krievu valodu. Es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc mums, kad dodamies kur citur dzīvot, ir jāmācās valoda, bet kāda cita valoda Latvijā tiek iecelta neaizskaramības kārtā? Man nav nekas pret krievu valodu, mani baida arī latviešu radikālie nacionāļi, kuri var pateikt, ka novērsīsies no ikviena, kurš runās krievu valodā. Bet mani arī sadusmo reizes, kad kāds pieprasa runāt krievu valodā.

Mans tētis ir ukrainis, viņš ir dienējis padomju armijā. Reiz viņš gribēja nokārtot naturalizācijas eksāmenu, bet tas bija nudien grūti. Vienīgo reizi, kad viņš ir pieprasījis, lai ar viņu runā krievu valodā, bija gadījums, kad mamma ar mani mazu ko runāja. Tad strīda karstumā tētis teica, lai taču runājam krieviski, jo viņš nesaprot. Nekad vairāk viņš nav pieprasījis runāt šajā valodā. Viņš ir rusifikācijas upuris. Viņš vairs neatceras dzimto ukraiņu valodu, jo kopš armijas laikiem un dzīves uzsākšanas Latvijā viņš to praktiski nelieto.