Stāsts “Cēzars”

Es viņu zinu jau sen, varbūt gadus septiņus vai pat deviņus. Ne reizi vien esam tikušies uz Pafosas piejūras pastaigu takas vai tuvākajās pludmalēs. Savulaik gan vīrietis izskatījās jaunāks – solis bija raitāks un mugura taisnāka, un arī domāšana elastīgāka. Vēl pirms četriem gadiem sirmgalvis, sparīgi pūzdams, pārvarot liedaga smilšu pretestību, brida uz manu pusi, lai kā ik pavasari un nez kuru reizi pēc kārtas izteiktu vēlēšanos ar mani iepazīties. Tolaik jau biju sapratusi, ka viņa ikdienas mērķis ir savaldzināt kādu pusmūža tūristi, tāpēc tikai pasmīkņāju un īsi atbildēju, ka nebūšu tā, ko viņš meklē. Vīrietis nedz apvainojās, nedz centās pierādīt pretējo, jo laikam bija jau pieradis pie pastāvīgiem atteikumiem.