Stāsts: “Mammuška” (Dēle 2)

– Tev taisnība, mana Konstancija, esmu tāds neizdevies, – Arkaša lēnīgi noteica, un šajos vārdos nebija dzirdams nedz aizvainojums, nedz pašnožēla, drīzāk tie izskanēja kā tāda visai pašsaprotama fakta konstatācija. – Tāds nu es esmu, un tāpēc jau turos pie tevis, jo tu stiprini manu mugurkaulu. Tu taču pati redzi – mēs viens otram esam vajadzīgi.

Konstancei, protams, uz šādu apgalvojumu nebija ko atbildēt, vismaz līdz šim viņa to bija uztvērusi klusējot un noslēdzoties savu domu pasaulē, nevis strikti nosakot: “Nē, tā vis nav! Kā es līdz šim bez tevis iztiku, tā iztikšu arī turpmāk!”

Vispār jau Arkaša daudz nepārdzīvotu, ja viņa izteiktos arī tik skarbi. Protams, skumīgi būtu tikt izraidītam no šīs ligzdiņas, bet, kā pēdējo astoņu gadu pieredze rādīja, ar laiku atrastos cita – tādu vientuļu “mammušku” pilna pasaule. “Mammuška” – tas tāds Arkašam iecienīts mīļvārdiņš visām tām “tibiņām”, kurām labi padodas aptekalēt savus cālēnus, “pardon!” – sievietēm, kuras jau no dzimšanas radušas par kādu rūpēties un bez šīm rūpēm nespēj dzīvot, un tajā pašā laikā neredz, ka otrs varbūt no tā visa smok nost. Vēl pavisam nesen Natālija Arkašam bija pārmetusi egoismu, bezkaunību un sarkasmu, uz ko viņš centās iebilst, ka tas jau tikai viņas redzējums! Viņa vienkārši neprot no dzīves paņemt to, ko tā dod! Arkašam uz to bija iedzimts talants, un viņš ar to tikai lepojās. Kas tu neesi, ja vari tā vienkārši bez piepūles plūst pa dzīvi!