Digitālajā laikmetā informācijas apjoms ir milzīgs un tās izplatīšanās ātrums – nepieredzēts. Līdz ar to pieaug arī risks sastapties ar dezinformāciju un citiem maldinošas informācijas veidiem. Lai pasargātu sevi un sabiedrību, ir būtiski zināt, kā šādu saturu atpazīt un kritiski izvērtēt. Sarunā ar Vidzemes Augstskolas Mediju studiju un žurnālistikas studiju programmas vadītāju, vairāku medijpratības tēmas projektu vadītāju Māru Arāju, noskaidrojām svarīgāko, kas būtu jāņem vērā katram informācijas patērētājam.
- Ir dzirdēti dažādi jēdzieni – dezinformācija, misinformācija, malinformācija un vēl citi – kāda ir atšķirība starp tiem un vai šī jēdzienu atšķiršana palīdz saprast, ar kādu risku saskaramies un kāda rīcība būtu atbilstoša?
Ir svarīgi skaidri nošķirt jēdzienus, jo tieši tā – katrs no tiem ir atšķirīgs un attiecīgi gan paredzamās sekas, gan veidi, kā tos atpazīt, atšķirsies. Dezinformācija ir tīši radīta un izplatīta nepatiesa informācija, kuras mērķis ir maldināt vai nodarīt kaitējumu kādam cilvēkam, organizācijai vai valstij. Vēl varam nodalīt nepatiesu informāciju jeb misinformāciju – tā tiek apzīmēta nepatiesa vai maldinoša informācija, kas nav izplatīta ar mērķi maldināt, tomēr tās sekas varētu būt tieši tādas. Savukārt malinformācija jeb kaitnieciska informācija ir tāda, kas ir patiesa, bet tiek izmantota ārpus konteksta vai pat sagrozīta, lai radītu maldinošu iespaidu. Baumas ir nepārbaudītas ziņas, kas izplatās, bet nav balstītas pierādāmos faktos, tikmēr manipulācija ar informāciju – tie ir dažādi paņēmieni, kas ļauj ietekmēt to, kā konkrētā informācija tiks uztverta, piemēram, tendenciozi virsraksti, selektīvi atlasīti fakti.
- Kādas pazīmes varētu rosināt aizdomas, ka informācija, ko skatos vai lasu, ir radīta ar mērķi maldināt jeb, visticamāk, ir dezinformācija?
Viena no būtiskākajām pazīmēm ir spēcīgu emociju izraisošs saturs – dusmas, bailes, sajūsma vai šoks. Ja informācija rada šādu reakciju, tas ir signāls apstāties un padomāt, jo emocijas bieži tiek izmantotas, lai ietekmētu uztveri un mudinātu cilvēkus dalīties ar saturu, neiedziļinoties tā patiesumā. Tādēļ šādos brīžos var uzdot sev jautājumu: vai tas nāk no uzticama avota, vai ir pārbaudāms un vai tā mērķis nav tikai izraisīt reakciju?
- Un, ja man ir aizdomas, tad kā būtu jārīkojas tālāk?
Ja rodas šaubas par kādu ziņu, pirmkārt, jāpārbauda tās avots un fakti. To var darīt, salīdzinot, vai par notikumu ziņo arī citi neatkarīgi mediji, aplūkojot oficiālo iestāžu paziņojumus, mēģinot identificēt informācijas pirmavotu. Tāpat šobrīd daudz dažādu organizāciju veido faktu pārbaudes vietnes, kurās arī ir vērts ieskatīties, piemēram, “Re:Baltica/Re:Check” vai “EU vs Disinfo”.
- Kas ir biežākās metodes, kas tiek izmantotas, lai veidotu materiālus, kas būtu raksturojami kā dezinformācija?
Skaidrs, ka šobrīd, digitālo rīku iespējām attīstoties, arvien vieglāk ir radīt tādus materiālus, par kuru autentiskumu pārliecināties ir ļoti grūti. Tādēļ dezinformācijai var tikt izmantoti gan dziļviltojumi (deep fake) un mākslīgā intelekta ģenerētie attēli, gan dažādi automātiski profili, kas izplata informāciju. Tāpat var tikt ietekmēti sociālo mediju algoritmi, lai radītu iespaidu par informācijas uzticamību, un citas metodes. Labā ziņa – attīstās arī risinājumi, lai šo saturu atpazītu. Ja redzi materiālu, kas šķiet pārāk sensacionāls, to var pārbaudīt ar uzticamiem rīkiem, piemēram, “Google Reverse Image Search”, “TinEye” vai “InVID”.
- Varbūt tad labāk pat būtu pievērst uzmanību un pārbaudīt katru informāciju, ko redzam internetā vai citviet medijos?
Droši vien tas, pirmkārt, jau gluži cilvēciski nav iespējams laika trūkuma dēļ, tomēr arī gribētu uzsvērt, ka digitālā vidē, protams, ir sastopami maldinoši vēstījumi, taču tas nenozīmē, ka nevienam avotam nevar uzticēties. Ir gan uzticami, kvalitatīvi mediji, kur informāciju var droši patērēt, gan arī tāda informācija, kuru mēs paši, balstoties uz savām zināšanām, varam izvērtēt, ka tā ir patiesība. Kritiskā domāšana nozīmē izvērtēt, nevis noliegt visus informācijas avotus, tādēļ labākais ceļš būtu izmantot uzticamus informācijas avotus, piemēram, sabiedriskos medijus, oficiālās iestādes un citus uzticamus avotus.
- Esam izrunājuši, kā atpazīt dezinformāciju publiskā vidē, kādi ir riski un kā pašam sev palīdzēt izvērtēt informāciju, bet vai ir kas tāds, ko var darīt arī kopumā, lai mazinātu dezinformācijas izplatību?
Jā, viens no būtiskākajiem soļiem ir izvairīties no nepārbaudīta satura izplatīšanas. Dalīšanās ar nepārbaudītu informāciju rada risku netīši kļūt par dezinformācijas izplatītāju, īpaši sociālajos medijos, kur uzmanību piesaista klikšķu virsraksti vai šokējošas fotogrāfijas. Tādēļ vienmēr atver saiti un izlasi visu rakstu, nepaļaujies tikai uz virsrakstu vai attēlu. Ja informācija nav pārbaudāma vai šķiet apšaubāma, labāk to neizplatīt tālāk. Atceries, lai arī tikai kompetentas iestādes var oficiāli apstiprināt, ka konkrēts gadījums patiešām ir dezinformācija, tomēr katrs no mums apšaubāmas informācijas izplatīšanos var samazināt, attiecīgi nereaģējot uz to.
Kritiskā domāšana un medijpratība ir būtiskas prasmes ikvienam, kas vēlas droši orientēties informācijas plūsmā. Dezinformācija un maldinošs saturs ir klātesoši, taču, izmantojot uzticamus avotus, pārbaudot faktus un izvērtējot emocijas, ko rada saturs, katrs var samazināt risku kļūt par dezinformācijas upuri vai izplatītāju. Mazas, apzinātas izvēles – neklikšķināt, nepārpublicēt nepārbaudītu informāciju un pārbaudīt avotus – palīdz veidot atbildīgāku digitālo vidi.
