Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Aiz priekškara: Krievu imperiālisms šķērsgriezumā

Ekrānšāviņš.

Analizējot krievu propagandas vēstījumus kopš Ukrainas kara sākuma, redzams, ka Krievijas iedzīvotājiem tiek būvēta jauna pasaules aina, kurā nav palicis vairs nekas no pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu centieniem izveidot demokrātisku valsti, tāpat kā pilnībā ir nogalināti jebkādi savulaik notikušie Krievijas prezidenta Vladimira Putina centieni pēc Aukstā kara iekļauties Rietumu sabiedrībā, kuriem gan pats Putins pielika punktu jau savā slavenajā Minhenes runā 2007.gadā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kādu pasaules skatījumu tad krieviem piedāvā Kremlis? Jāteic, ka visai pretrunīgu un šizofrēnisku, kur vērīgam sekotājam ir skaidrs, ka ideoloģiskie vēstījumi ir savstarpēji pretrunīgi un nesaskanīgi. Galvenie uzstādījumi ir šādi: Krievija ir misionāra valsts, kura glābj pasauli no atdzimstošā nacisma, kas visu Eiropu ir iekrāsojis brūnos toņos; Krievija ir tradicionālo vērtību sargātāja un uzturētāja iepretī nāves kultūras pārņemtajiem Rietumiem; ASV ar saviem Eiropas pakalpiņiem ir rusofobijas pārņemti un vēlas iznīcināt Krieviju, tādējādi revanšējoties par Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā; Krievija vēlas uzbūvēt daudzpolāru pasauli un atbrīvot valstis no ASV hegemonijas; Krievijai visas vēstures lappuses ir labas un nav jākaunas ne par vienu, Krievijas impērija bija “labā” impērija un arī Padomju Savienība bija spožs Krievijas panākums; Krievija nekad nav bijusi koloniāla un tā nekad nav apspiedusi citas tautas.

Kā redzams, visi šie vēstījumi ir ideoloģiski pielādēti ar acīmredzamām vēsturiskām falsifikācijām. Piemēram, apgalvojums, ka Krievijas sabiedrotie Otrajā pasaules karā, kas deva milzu ieguldījumu uzvarā pār hitlerisko Vāciju, tagad vēlas par kaut ko revanšēties, ir tikai mazākais absurds. Sanāk, ka visas šīs valstis vēlas revanšēties pašas sev… Taču propagandistus šādas acīmredzamas aplamības nemulsina.

Tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka Krievija vēlas atjaunot kādreizējo imperiālo varenību, ko neslēpj arī paši propagandisti. Vienlaikus nemitīgi Rietumvalstīm, kas kādreiz bija koloniālas impērijas, tiek pārmesta to pagātne, francūži un briti tiek dēvēti par kolonizatoru un vergturu pēctečiem. Šāds vēstījums tiek izplatīts, neraugoties uz to, ka Rietumi savu koloniālo pagātni ir nosodījuši, kamēr krievi ar to lepojas un vēlas to atjaunot arī 21.gadsimtā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Krievu impēriskās ambīcijas

Kremļa imperiālistisko būtību vislabāk raksturo dažādu “politologu” atkārtoti uzsvērtais, ka “tur, kur Krievijas karogs kādreiz ir pacelts, tas vairs nekad nedrīkst tikt nolaists”. Absolūti neiedomājami ir tas, ka kaut ko tādu varētu pateikt pat paši labējākie Lielbritānijas politiķi, atsaucoties uz kādreizējo Britu impēriju, kur “saule nekad nenoriet”. Taču krievi saviem iedzīvotājiem to iegalvo kā pašu par sevi saprotamu. Turklāt tam ir atrasts arī pamatojums – tikko krievu karavīri aiziet no kādas Krievijai piederējušas teritorijas, tā tūlīt tur atdzimstot nacisms.

Tāpat krievu ideoloģiskās frontes cīnītājiem šķiet absolūti pašsaprotami vēl 21.gadsimtā runāt par likumīgām Krievijas interešu zonām, kur ietilpst visas Neatkarīgo Valstu Sadraudzības valstis. Tas nozīmē, ka krieviem ir leģitīmas, viņu pašizdomātā drošības doktrīnā balstītas tiesības un teikšana gan par Moldovu, gan Kaukāza un Vidusāzijas valstīm.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Vistraģiskākā situācija krievu ideoloģiskajos vēstījumos ir ar Ukrainu. Proti, Putins un viņu apkalpojošā propagandistu svīta nemitīgi uzsver, ka vēsturiski nekādas Ukrainas valsts nekad nav bijis, ka ukraiņi nav atsevišķa nācija, bet gan krievu tautas daļa un Ukraina ir Krievijas sastāvdaļa, kurai kļūdas dēļ Padomju Savienības līderis Ļeņins ir piešķīris neatkarību. Kremļa politologi, piemēram, Vitālijs Tretjakovs, konsekventi Ukrainu dēvē tikai par Jaunkrieviju (Novarossija) un klāsta, ka neatkarīga Ukraina ir pārpratums. Tāpat visas Kremļa lakstīgalas pārliecinoši atkārto mantru, ka Ukraina kā valsts nedrīkst pastāvēt, jo tā ir fašistiska un apdraud Krievijas drošību.

Zīmīgi, ka Kremļa “vēsturnieki” piecu mēnešu laikā ir sagatavojuši jaunu vēstures mācību grāmatu vidusskolām, kur īpaša sadaļa ir atvēlēta Krievijas iebrukuma Ukrainā pamatošanai.

“Grāmatā ir sadaļas par Krievijas karavīru “miera glābšanas operāciju” 2014.gadā, kad Maskava anektēja Krimas pussalu, kas pieder Ukrainai, to vairākkārt apzīmējot kā “nacistu valsti”. Grāmata arī nosoda Rietumu sankcijas, raksturojot tās kā “sliktākas par Napoleonu, kurš 1812.gadā devās karagājienā uz Krieviju”, raksta laikraksts “The Guardian”. Laikraksts citē Putina padomnieku un bijušo kultūras ministru Vladimiru Medinski, kurš izteicies, ka grāmatā ir pilnīgi jauns, pārrakstīts skatījums uz Krievijas vēsturi. Grāmatas galvenais mērķis ir attaisnot un pamatot Krievijas iebrukumu Ukrainā. Protams, ka pamatojums ir Krievijas drošība un vēlme aizstāvēt Donbasa iedzīvotājus, kurus apspiežot fašistiskais Kijivas režīms, kas esot tikai un vienīgi ASV marionete.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Laikraksts “Deutsche Welle” raksta, ka, pēc grāmatas autoru domām, Ukrainā līdz Krievijas iebrukumam situācija bija raksturojama kā “sīva nacionālā, lingvistiskā un kultūras vardarbība, ko pastrādā agresīva minoritāte pret vairākumu”. Mācību grāmata arī cenšas nodot vēstījumu, ka jebkura sadarbība starp Eiropas valstīm, ASV un Ukrainu ir “nevis stipra Ukraina, bet vāja Krievija” un ka “pašreizējā Ukrainas hunta” nāca pie varas “asiņainas sacelšanās” rezultātā 2014.gadā, kuru pretēji tautas vairākuma gribai inspirēja ASV.

Ukrainas karš ir koloniāls

Neraugoties uz propagandistu, piemēram, armēņu izcelsmes kinorežisora Karena Šahnazarova izdomājumiem, ka Krievijas impērija nekad nav bijusi koloniāla un veidota tikai aizsardzības nolūkos, plaši pazīstamais vēsturnieks Timotijs Snaiders apgalvo, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir tīrs koloniālais karš. Arī laikraksts “Washington Post” pērn nāca klajā ar rakstu “Putina karu ir radījusi Krievijas imperiālisma senā vēsture”.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

To, ka Krievijai ir sāpīga tās starptautiskās ietekmes samazināšanās salīdzinājumā ar Aukstā kara laikiem, ir skaidri nolasāms visos propagandistu vēstījumos. Gan Vladimirs Solovjovs, gan Margarita Simonjana un citi ideologi pauž, ka Rietumi nekad nebūtu pārkāpuši tik daudz sarkano līniju, ja tiem būtu darīšana nevis ar šodienas Krieviju, bet Padomju Savienību. Zīmīgs ir Solovjova uzsvērtais, ka Padomju Savienības sabrukšana ir traģēdija tāpēc, ka salīdzinājumā ar to pašreizējās Krievijas teritorija ir būtiski mazāka. Tātad valsts kvalitāte tiek vērtēta nevis pēc tā, cik labi ir cilvēkiem tajā dzīvot, bet gan pēc teritorijas lieluma un tās militārā spēka. Tā ir impēriskā ideoloģija vistīrākajā veidā. Tādēļ arī pirmā un pēdējā Padomju Savienības prezidenta Mihaila Gorbačova nāves sakarā “kremlini” reflektēja par to, ka Gorbačovs tomēr bija nodevējs un viņa devums Krievijas vēsturē ir ar negatīvu zīmi, jo viņš iznīcināja vareno Padomju Savienību un Krieviju pārdeva Rietumiem.

Laikraksts “Washington Post” raksta, ka Putina sāktais karš Ukrainā nebalstās nekādos racionālos apsvērumos un ir tikai impērisku ambīciju noteikts. “Putins veica nepārdomātu gambītu, lai atgūtu savas valsts kā impēriskas varas statusu un apliecinātu Krievijas prestižu, autoritāti un gribu pasaules mērogā. Putins ir pozicionējis sevi kā sarūgtinātu kritušās impērijas pārstāvi, piemēram, žēlojoties “par varas un gribas paralīzi”, kas noveda pie pilnīgas Padomju Savienības “degradācijas un aizmirstības” 1991.gadā,” raksta “Washington Post”. Laikraksts arī norāda, ka Putins izprot postpadomju globālo kārtību caur Krievijas ilgās vēstures prizmu. Un šī vēsture ir nesaraujami saistīta ar Krievijas impērijas misiju gan pagātnē, gan šodien.

Savukārt vēsturnieks Timotijs Snaiders “The New Yorker” uzsver: kad Putins noliedz Ukrainas valsti, tā ir impēriskas domāšanas izpausme. “Piecsimt gadus Eiropas iekarotāji iekarotās sabiedrības sauca par “ciltīm”, uzskatot tās par nespējīgām pārvaldīt sevi. Kā mēs redzam Ukrainas pilsētu drupās un Krievijas masveida slepkavību, izvarošanu un deportāciju praksē, apgalvojums, ka nācija neeksistē, ir retoriska gatavošanās tās iznīcināšanai,” raksta Snaiders.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Eiropas politikas analīzes centra analītiķi, rakstot par Krievijas imperiālismu, norāda: “Putina slavenās žēlabas par Padomju Savienības sabrukumu ir ne tikai par nelīdzsvarotu, nekontrolētu Amerikas hegemoniju, bet arī liecina par ilgām pēc Krievijas diženuma un impērijas. Imperiālā retorika ir plaši izplatīta Putina Krievijā, kā to ir norādījuši zinātnieki, jo īpaši Timotijs Snaiders. Pat savas meitas bērēs krievu imperiālists Aleksandrs Dugins apgalvoja, ka viņa ir mirusi par Krievijas “impēriju”. Kā pārliecinoši apgalvo Snaiders, Krievijas karš Ukrainā ir koloniāls. Tas ir impērisks. Tas ir paredzēts, lai iekarotu, pakļautu un iznīcinātu ukraiņu identitāti. Krievijas rīcība ir toksiska ne tikai Ukrainai, bet arī Polijai, Lietuvai, Igaunijai un Latvijai. Tai ir bīstamas sekas Eiropai un visai NATO aliansei.”

Demokrātijām nē, diktatūrām jā

Izskatās, ka Putina tik daudz piesaukto daudzpolāro pasauli, kas būšot daudz taisnīgāka par pašreizējo vienpolāro pasauli, kur valda ASV hegemonija, Krievija grasās veidot kopā ar citiem diktatoriskiem režīmiem un saviem satelītiem Āfrikā un Latīņamerikā. Šīs valstis vienojot kopīga ideoloģija un tradicionālās vērtības, ar to saprotot neiecietību pret citādi domājošajiem un to vajāšanu, ieskaitot seksuālās un reliģiskās minoritātes. Šajā kontekstā diezgan skandaloza, bet patiesībā likumsakarīga ir ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu vizīte Ziemeļkorejā, kur tika runāts par militāro sadarbību, bruņojuma iepirkšanu un sankciju atcelšanu. Kādēļ Šoigu vizīte, lai arī nav pārsteidzoša, bet tomēr ir skandaloza? Jo sankcijas pret Ziemeļkoreju ir noteikusi un to par “non grata” valsti ir atzinusi ANO Drošības padome, kuras pastāvīgā locekle ir Krievija un kas pati ir balsojusi par sankcijām pret šo valsti. Tagad krievu propagandisti stāsta, ka Ziemeļkoreja ir lieliska valsts, jo tā cīnās pret ASV hegemoniju un tādēļ ir Krievijas sabiedrotā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Līdzīga situācija ir arī ar Irānu, ar kuru Krievija vēlas sadarboties, un vairākām diktatoriskām Latīņamerikas un Āfrikas valstīm. Krievi lepojas ar sarīkoto valsts apvērsumu Nigērā, to dēvējot par Āfrikas valstu dekolonizācijas procesu.

Līdz ar iebrukumu Ukrainā Krievija pati ir sevi izslēgusi no Rietumu sabiedrības, un tās vienīgās sabiedrotās ir dažādu valstu diktatūras. Paši krievi laikam iedomājas, ka tā izskatās tik daudzkārt piesauktā daudzpolārā pasaule, kur vienā pusē ir demokrātiskas valstis, kas ievēro cilvēktiesības un starptautiskos noteikumus, bet otrā pusē – bandītiskas diktatūras ar Krieviju priekšgalā.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.