Dzirkstele.lv
Saskaņā ar aptaujas* datiem 34 % jeb vairāk nekā trešajai daļai iedzīvotāju nav pietiekamu zināšanu, kā iekļaut ukraiņu bēgļu bērnus sabiedrībā. Bet aptuveni puse jeb 48 % respondentu paļaujas, ka to izdarīs valsts un skolas. Kopumā aptaujātie kā lielākos izaicinājumus, domājot par ukraiņu bēgļu bērnu iekļaušanu, norāda neskaidrību, cik ilgi šī situācija turpināsies un cik liels atbalsts bēgļiem būs nepieciešams, kā arī valodas barjeru un neskaidrību, kā izglītības iestādēs, kur mācīsies arī šie bērni, tiks organizēts mācību process.
Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas datiem kopš kara sākuma Ukrainā uz Latviju atbraukuši vairāk nekā 20 000 Ukrainas civiliedzīvotāju. Jau šobrīd Latvijas skolās mācās vairāki tūkstoši ukraiņu bēgļu bērnu, viņu skaitam turpinot palielināties. Līdz ar šo bērnu skaita pieaugumu, aktualizējas arī jautājums par viņu iekļaušanu sabiedrībā. Uz jautājumu, vai viņiem ir pietiekamas zināšanas, kā iekļaut ukraiņu bēgļu bērnus sabiedrībā, 18 % Latvijas vecāku ar skolas vecuma bērniem atbildēja pozitīvi, bet 34 % – negatīvi. Savukārt 48 % aptaujāto respondentu atzīst, ka par šo jautājumu vispār nav domājuši un paļaujas, ka to paveiks valsts un skolas.
Aptaujas laikā arī atklājies, ka, domājot par ukraiņu bēgļu bērnu iekļaušanu sabiedrībā, Latvijas vecāki kā lielāko izaicinājumu vērtē neskaidrību, cik ilgi šī situācija turpināsies un cik liels atbalsts būs nepieciešams (48 %). Kā otru lielāko izaicinājumu viņi norādījuši valodas barjeru (25 %), bet kā trešo lielāko – neskaidrību, kā izglītības iestādēs, kur mācās arī bēgļu bērni, tiks organizēts mācību process (23 %). Kā mazākus izaicinājumus aptaujātie norādījuši pašu pieredzes trūkumu šādu bērnu iekļaušanā sabiedrībā (18 %), bailes būt pārāk uzbāzīgiem ar jautājumiem (16 %) un pašu iespējas palīdzēt bēģļiem (14 %).
Bērnu un pusaudžu psihoterapeits, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs norāda, ka bērni ir ļoti elastīgi un ātri pielāgojas. Vēl jo vairāk – ikdienas dzīvē mēs ukraiņu bēgļu bērnus nevarēsim pasargāt no tumsas, bākugunīm pilsētu ielās vai salūta radīta trokšņa, kas var atgriezt nepatīkamas atmiņas un radīt trauksmi. Taču varam darīt virkni lietu, lai veicinātu viņu iekļaušanos un adaptēšanos.
“Neviens no mums nezina, cik ilgi Ukrainā notiks karš un cik ilgi bēgļiem būs nepieciešama mūsu palīdzība. Taču ir skaidrs, ka šobrīd ukraiņu bēgļu bērniem visvairāk nepieciešama droša vide, kā arī režīms, kas ietver arī skolas un pulciņu apmeklēšanu, tā palīdzot atgriezties dzīvē, kāda tā bija iepriekš. Savukārt, lai veidotu iekļaujošu vidi izglītības iestādēs, ir jāveicina vietējo bērnu, pusaudžu izpratne par to, kas ir šie cilvēki un kādēļ mēs viņus uzņemam mūsu valstī, ko viņi ir piedzīvojuši un kāpēc mums visiem kopā ir jāpalīdz viņiem iekļauties mūsu sabiedrībā u.tml. Tajā pašā laikā, piemēram, izglītības iestādēs, audzēkņiem ieteicams atkārtot kopīgās vērtības, kas skolā tiek ievērotas, un kas noformulē, kādas ir skolasbiedru attiecības ne tikai starp Ukrainas un vietējiem bērniem, bet kopumā. Respektīvi, iestāšanās par cieņpilnām attiecībām bez mobinga ir jābūt katras skolas virsvērtībai,” uzsver N. Sakss Konstantinovs.
“Tik liels bēgļu pieplūdums mūsu valstij ir bezprecedenta situācija, un ir tikai normāli, ka liela daļa iedzīvotāju nezina, kā veicināt šo cilvēku, sevišķi bērnu, iekļaušanu sabiedrībā. Rūpēs par cilvēkiem, arī mūsu uzņēmumā šī ir aktuāla tēma, īpaši jau ģimenēs, kuru bērni mācās kopā ar bēgļu bērniem. Jā, liela loma viņu iekļaušanā būs valsts un izglītības nozares atbalstam, taču arī mēs katrs kā indivīds vai biznesa kopienas varam šo procesu padarīt daudz veiksmīgāku. Šajā uzdevumā iela loma būs sabiedrības izglītošanai, piemēram, par to, kas šobrīd visvairāk nepieciešams bēgļu bērniem un kā pedagogiem, vecākiem veidot iekļaujošu vidi izglītības iestādēs,” saka “Bites” Korporatīvo un sabiedrisko attiecību vadītāja Una Ahuna-Ozola.
N. Sakss Konstantinovs papildina, ka līdzās jau minētajiem pasākumiem pieaugušajiem būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība bēgļu bērnu psihiskajam un emocionālajam stāvoklim, jo jebkurā brīdī bērna smaidu var aizvietot asaras, trauksme, agresija vai depresija. Tas saistīts ar to, ka bērnu emocionālais stāvoklis nav stabils pēc piedzīvotā un ir nepieciešams laiks, lai attaptos. Tiesa, šajā posmā ir jāspēj saredzēt atšķirība – kad bērnam pietiks ar vienkāršu ierosinājumu sarunai un kad jau ir nepieciešama speciālista palīdzība. Par nopietnākām grūtībām parasti liecina ilgstošs bezmiegs, panika, agresivitātes vai histērijas lēkmes un izteikta izolēšanās.
*Aptauju 2022. gada aprīlī veica IKT pakalpojumu sniedzējs “Bite”, sadarbojoties ar pētījumu aģentūru “Norstat Latvija”. Tajā piedalījās vairāk nekā 500 Latvijas vecāki ar skolas vecuma bērniem.
