Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Armijas komandieris: Lielākā daļa NATO un it īpaši latvieši mācās no ukraiņiem (saruna)

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš. Foto: Armīns Janiks (Aizsardzības ministrija)

Pēc kara gada Ukrainā nepārsteidz Ukrainas karavīru gribasspēks un pārliecība, bet pārsteidz tas, cik viņi ir elastīgi un spējīgi ļoti ātri mācīties, intervijā aģentūrai LETA saka Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš. Turklāt ukraiņi mācās ne tikai no NATO, bet lielākā daļa NATO dalībvalstu un it īpaši latvieši mācās arī no ukraiņiem. Viena no kara mācībām ir tā, ka ir jābūt daudzslāņu pretgaisa aizsardzībai, bet sauszemes spēkiem nepieciešams smagāks bruņojums par to, kas pašlaik ir NBS rīcībā. Tāpat NBS gatavojas Valsts aizsardzības dienesta ieviešanai un Kalniņš atzīt, ka visdrīzāk būs nepieciešams vairāku gadu darbs, lai tas pamazām tiktu pieņemts sabiedrībā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kādas pašlaik ir Latvijas aizsardzības stratēģijas, ņemot vērā Krievijas sākto karu Ukrainā?

Mums ir viena stratēģija – aizsargāt valsti un apturēt jebkuru apdraudējumu. Bet, ja mēs runājam par operacionālajiem virzieniem, lai šo stratēģiju nodrošinātu, tad mēs esam izvirzījuši trīs vitāli svarīgus virzienus – gaiss, zeme un jūra. Tā ir pretgaisa aizsardzība, dažādas pretkuģu kinētiskās spējas un lieljaudas ugunsspēja, kas nozīmē, ka mēs orientējamies uz raķešu artilērijas ieviešanu mūsu aizsardzības sistēmā.

Mums ar šo projektu virzību iet diezgan labi un esam jau finiša taisnē par diviem veidiem, kas saistīti ar pretkuģu raķešu sistēmām un tālas darbības artilērijas raķešu sistēmu. Tagad ir viens no pēdējiem posmiem pirms līguma parakstīšanas, kas ir saistīts ar dažāda veida saskaņojumiem un izvērtējumu. Es ceru, ka drīzumā Aizsardzības ministrija paziņos par konkrētu laiku, kad tiks parakstīti šie līgumi par piegādēm. Es arī diezgan optimistiski skatos uz pretgaisa aizsardzības sistēmu izvēli. Šis process ir mazliet ilgāks, jo mēs pētām, kā pretgaisa aizsardzības sistēma darbojas tieši Ukrainas kara laikā. Tas iespaido šī lēmuma pieņemšanu, tāpēc mēs to paildzinājām, un tas ir loģiski, jo mēs pētām pieredzi, lai nekļūdītos un šī pretgaisa aizsardzības sistēma darbotos daudz ilgāku laika periodu, nevis pēc tam nāktos atzīt, ka kaut ko vajadzētu piepirkt klāt.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Bet vēl es gribu atgādināt, ka mūsu 12 gadu attīstības plānā ir definētas 24 spējas, kas ir nepieciešamas, lai attīstītu mūsu bruņotos spēkus. Varu minēt tikai dažas – tā ir mobilitāte, pretmobilitāte, inženieru spējas, dažādas lidojošās platformas, augstās tehnoloģijas, kas saistītas ar IT jomu, kiberaizsardzību, elektronisko karadarbību. Protams, ja mēs skatāmies uz Ukrainu, tad ļoti populāri ir dažāda veida bezpilota lidaparāti un to ieviešana dažādās jomās. Mēs attīstām arī visu šo.

Ja runājam par sauszemes spēkiem, ir izskanējis arī tas, ka Latvijai vajadzētu ne tikai CVR(T) un “Patria” bruņumašīnas, bet arī nopietnāku uzbrukuma tehniku. Vai ir kādas iestrādnes šajā jautājumā?

Kad mēs izvēlējāmies mazās CVR(T) kaujas izlūkošanas mašīnas, tas bija laiks pirms aptuveni 10 gadiem. Pieredze, ko mēs redzam tagad pasaulē, protams, prasa jaunus līdzekļus un jaunas pieejas, kam ir vajadzīgs smagāks bruņojums. Izvērtējot to, kādā veidā mēs būvējam savu aizsardzības sistēmu tieši sauszemes sfērā, mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka mums ir vajadzīgas lielākas jaudas. Varbūt tā nav tieši augstāka mobilitāte, jo CVR(T) mašīnas ir ļoti mobilas, bet tieši augstāka jauda un vairāk ieliktu spēju, kas saistītas ar dažādām tehnoloģijām, kuras CVR(T) diemžēl nav. Mums piecu septiņu gadu laikā ir jāpieņem lēmums par nākotnes platformu Sauszemes spēku apakšvienībām. Es šeit nerunāju tikai par Mehanizēto brigādi, bet par visu sauszemes spēku komponenti, kas ir piecas brigādes, tai skaitā Zemessardze.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Tanki tie nebūtu? Drīzāk kāpurķēžu kaujas mašīnas?

Runa ir tieši par kaujas mašīnām. Mēs šodien nerunājam par tankiem. Es gan gribētu distancēties no tiem, kas saka, ka mums Latvijā nekad nebūs tanku. Mēs jau nezinām, kāda mūsu taktiskā attīstība būs pēc pieciem gadiem. Piemēram, pirms septiņiem gadiem mēs nemaz nedomājām, ka mums būs tik dārga pretgaisa aizsardzības sistēma, par ko mēs šodien runājam. Mēs nerunājām par pretkuģu raķešu sistēmām, ar kuru iegādi mēs šodien esam jau finiša taisnē. Tādēļ es nebūt neizslēdzu, ka pēc trīs pieciem gadiem mēs varētu runāt arī par tankiem, jo, kādā veidā attīstīsies šī operacionālā vide, kad notiek konvencionālā kara darbības, to parādīs tikai nākotne.

Minējāt, ka pretgaisa aizsardzības sistēmas jautājumā vēl pētāt Ukrainas pieredzi. Ir jau kaut kādi secinājumi, kas mums būtu jādara citādāk, nekā mēs sākotnēji bijām iecerējuši?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ja mēs skatāmies uz Ukrainas pieredzi, tad būtiskākais ir, ka pretgaisa aizsardzības līdzekļos ir nepieciešams iekļaut diezgan dārgo pretballistisko sistēmu. Ukrainas pieredze pierāda, ka ir jābūt daudzslāņu pretgaisa aizsardzībai. Ja būs tikai viena sistēma, kas ir balstīta, piemēram, tikai uz ļoti tuvās darbības līdzekļu notriekšanu, nebūs nākamā vidējā līmeņa, nebūs pretballistiskās sistēmas, tad būs jāmeklē veidi, kā to aizvietot ar mūsu sabiedrotajiem.

Tāpat Ukrainas pieredze parāda, ka kaujās ļoti labi var izmantot civilām vajadzībām ražotus dronus.

Un tas rada nākamo problēmu, jo tā ir sacensība, proti, ja viens izdomā jaunu līdzekli, kā nogalināt, tad otram jādomā, kā aizsargāties. Tas parādījās jau tad, kad notika Afganistānas un Irākas operācijas – ar ļoti lētiem līdzekļiem ir iespējams iznīcināt ļoti dārgas tehniskās vienības. Šeit ar ļoti lētiem līdzekļiem iznīcina visdārgāko – cilvēku dzīvības. Te ir ļoti nopietni jādomā, kā aizsargāties. Droni maksā 500 vai 1000 ASV dolārus, tos elementāri var pārveidot un piestiprināt spridzekli, un teju nemanāmi piezagties pie jebkuras mazas apakšvienības un nodarīt kaitējumu dzīvībai. Tāpēc mēs runājam jau par to, kas līdz šim īsti nebija attīstīts – mazo dronu pretgaisa aizsardzību. Pagaidām tas ir vai nu dārgi, vai maz efektīvi, jo to nevar pielietot plašā spektrā, piemēram, pielikt pie katra karavīra. Aizsardzība pašlaik ir iespējama tikai kādos atsevišķos gadījumos. Tāpēc es arī runāju, ka ir jābūt pretdronu sistēmai, jābūt pretgaisa aizsardzībai pret lielākiem droniem, pretgaisa aizsardzībai pret zemu lidojošiem helikopteriem. Tad ir vidējā rādiusa pretgaisa aizsardzība, par kuru mēs pašlaik runājam, un tad ir lielas jaudas pretgaisa aizsardzības ballistiskā sistēma, ko Latvija negrasās iegādāties, jo to nodrošina mūsu sabiedrotie.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Taču šodien mums ir aizsardzības spējas pret šiem mazajiem droniem?

Pašlaik tas ir izstrādes procesā. Mēs aktīvi strādājam, lai kaut kas tāds parādītos arī Latvijas bruņotajos spēkos.

Nacionālo bruņoto spēku mājaslapā ir minēti 36 000 rezerves karavīru, 10 000 zemessargu. Kāda ir rezerves karavīru sagatavotības kvalitāte? Ja šie cilvēki ir labi sagatavoti, tad jau, iespējams, mums Valsts aizsardzības dienestu (VAD) nemaz nevajag?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Lielākoties šie cilvēki ir izgājuši ļoti elementāru sagatavošanu, kādreiz dienējuši obligātajā dienestā. Es teiktu, ka vairāk nekā 90% no viņiem nav nekad bijuši iesaukti uz pārapmācību. Rezerves sistēma var būt efektīva tikai tad, ja šie cilvēki ne retāk kā reizi četros gados ir ieradušies uz savu zināšanu un iemaņu papildināšanu un atsvaidzināšanu. Tomēr viņi vismaz ir izgājuši militāro apmācību.

Vienlaikus starp viņiem ir 6000 augstas gatavības rezerves karavīru, kuri dienestu ir pabeiguši nesen, regulāri tiek uzaicināti uz vingrinājumiem un dažādām apmācībām. Viņi arī uz savstarpējās vienošanās pamata uz apmācībām var ierasties katru gadu, nevis vienreiz četros gados. Otrkārt, viņi ir stingri piesaistīti pie vienībām un vienības viņus zina pēc uzvārdiem, pēc sejām un viņi veic iztrūkumu aizvietošanas funkciju, piemēram, ja kādā rotā uz laiku nav ložmetējnieka vai kāda cita.

Tomēr kopumā rezerves karavīru sistēma manā ieskatā var būt efektīva tikai tad, ja tā tik tiešām ir izveidota līdz galam. Proti, rezerves karavīri ir sakomplektēti apakšvienībās, viņiem ir piestiprināts un noliktavās tieši priekš viņiem glabājas noteikts ieroču un bruņojuma daudzums, ekipējums, varbūt arī mobilās platformas, šīm rezerves vienībām ir norīkoti komandieri, ar rezerves karavīriem ir noslēgts specifisks līgums. Tikai tad mums visiem būs pārliecība, ka tā ir rezerves sistēma.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Mēs gan neatteiksimies no pastāvīgās rezerves, kas ir šie 30 000 karavīru, un, veicot VAD ieviešanu, šis kontingents paliks jaunāks un ar lielākām iemaņām. Taču veidot rezerves sistēmu… Ir skaidri un gaiši jāpasaka visiem, ka tā ir dārga lieta un tie būs papildu izdevumi esošajai aizsardzības sistēmai. Arī ne visas daudz bagātākās valstis ar daudz lielāku aizsardzības budžetu spēj uzturēt šo pastāvīgo rezervi. Tas izmaksā ļoti dārgi, jo ir jāmaksā kompensācijas darba devējiem par laiku, kuru šie rezerves karavīri nav darbā, jānodrošina treniņa vietas, jānodrošina papildu spēki, kuri ar viņiem nodarbosies. Tāpēc parasti uztur aktīvo rezervi, un mums tā ir šie 6000. Savukārt pastāvīgā rezerve ir tā, no kuras mēs varam ātri iesaukt un bez milzīgas pārsagatavošanas viņi būs gatavi aizvietot tos, kas būs izgājuši no ierindas.

Kā ir ar zemessargiem? Visdrīzāk, arī tur visi 10 000 nav ar vienādu sagatavotības pakāpi?

Es likšu jums vilties – tā tas nav. Katru nedēļu – pārsvarā tās ir nedēļas nogales – mums apmācībās piedalās no 1500 līdz 2500 zemessargu. No šiem 10 000 pagājušajā gadā vingrinājumos piedalījās 7500 zemessargu.

Mums arī nav uzstādījuma, ka zemessargam obligāti apmācībās vai vingrinājumos ir jāpiedalās 20 dienas gadā. Galvenais uzstādījums ir, lai viņš pabeidz pamatapmācību, kas ir 20 dienas, un viņam vienreiz gadā ir jāpiedalās kolektīvajā vingrinājumā, kas parasti Zemessardzē ir “Namejs” vai “Zobens”, vai arī citu bruņoto spēku veidu vingrinājumos, jo zemessargi ir arī, piemēram, Mehanizētajā brigādē, Militārajā policijā, Gaisa spēkos.

Ja mēs pievēršamies VAD, tad vismaz sociālajos tīklos un mediju veidotajos materiālos pašlaik nav redzama liela jauniešu sajūsma par iespēju, ka viņiem var nākties iet dienēt. Vai rēķināties, ka jums būs jāsaskaras ar to, ka jauniesaucamie nevēlas ierasties uz dienestu?

Es pieņemu, ka būs daļa, kas negribēs iet dienēt. Galvenais uzdevums, uz kuru mums un visai aizsardzības sistēmai ir jāiet, ir tādi apstākļi, lai jaunietis, ierodoties šeit uz apmācību, neviltos. Proti, lai mēs esam nodrošinājuši, ka viņš ir aizņemts ar vingrinājumiem, ir dotas iespējas sevi attīstīt, apstākļi ir pieņemami – tā ir normāla gulta, kazarma, kvalitatīva ēdināšana utt. Tas nav vienas dienas, es drīzāk domāju, ka tas ir vairāku gadu darbs, lai VAD pamazām tiktu pieņemts sabiedrībā. Tas ir vienīgais ceļš, jo nekādi saukļi vai naudas palielināšana neko tamlīdzīgu nedos. Tagad ir 300 eiro, ja mēs pieliksim līdz 600 eiro, tas kaut ko mainīs? Tas tāpat nesasniedz vidējo atalgojuma līmeni un nebūs saistošs. Tāpat svarīgi ir, lai nevis mēs stāstām, kā tas notiek, bet stāsta tie, kas ir iesaistīti VAD.

Vienlaikus es varu teikt, ka tās vienības, kas uzņems VAD iesauktos, piemēram, Mehanizētā brigāde Ādažos, ir ļoti ieinteresētas, lai jauniesaucamie ierastos jau šogad jūlijā, jo, lai brigāde pilnveidotos, tai ir vajadzīgi karavīri.

Galvenā doma ir VAD karavīrus apmācīt par kājiniekiem? Vai arī specializācijas iespējas būs plašākas?

Viennozīmīgi būs iespējama plaša specializācija. Nekādā gadījumā nav tā, ka tie būs tikai ložmetējnieka palīgi. Ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka no 11 mēnešu dienesta 4,5 mēneši būs pirmais un otrais līmenis, apmācības specialitātē. Specialitāte karavīram ir ložmetējnieks, sakarnieks, dažādu tehnisko līdzekļu operators, tostarp arī autovadītājs vai CVR(T) vadītājs utt. Specialitāšu loks ir plašs. Tostarp aviācija, piemēram, ļoti skatās uz pretgaisa aizsardzības diviziona papildināšanu, Militārā policija uz savu rindu papildināšanu. Savukārt atlikušie seši mēneši būs reāls dienests, kurā varēs pielietot to, ko ir iemācījušies.

Nosacīti VAD varētu pietikt ar šiem četriem pieciem mēnešiem, kad tiek apgūtas bāzes zināšanas, bet mums ir svarīgi, lai dienošie pilnveidojas, piedalās kolektīvās apmācībās un palīdz mums attīstīt to, ko mēs pašlaik ar šo skaitlisko sastāvu nespējam. Piemēram, tā ir Mehanizētās brigādes operacionalitāte, pretgaisa aizsardzības funkciju veikšana gaisa spēkos. Uzreiz gan pateikšu, ka 11 mēnešu laikā nevarēs kļūt par, piemēram, pretgaisa aizsardzības sistēmas operatoru. Pirmkārt, to tik īsā laikā nevar izdarīt. Otrkārt, mums ir vajadzīgs, lai šādi nosacīti “dārgi” specialisti pie mums dienē vismaz piecus gadus.

Tātad viss paliek, kā iecerēts, un 1.jūlijā VAD tiek iesaukti pirmie 300?

Jā, un nākamajā gadā vēl 300, un kopā tie jau būs 600.

Ja uzstādījums paliek, ka mēs iesaucām viena gada vecuma jauniešus, tad arī skatīsimies, cik mēs konkrētajā vecumā varam iesaukt, un, iespējams, ir vieta arī cita gada vecuma jauniešu iesaukšanai. Taču mēs nekādā gadījumā neiesauksim vairāk, nekā mēs spējam nodrošināt normālus apstākļus un normālu dienestu. Nav jēgas iesaukt divreiz lielāku skaitu, ja pretī tam nav infrastruktūras vai instruktoru un tādēļ mēs nevaram nodrošināt iesauktos ar pienācīgu ekipējumu, bruņojumu un apmācībām.

Bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks minēja piecus līdz desmit gadus, tagadējā aizsardzības ministre Ināra Mūrniece ir minējusi piecus gadus, kuros Krievija atkal varētu uzkrāt militāro spēku. Pieņemu, ka šīs aplēses nāk no militārā resora. Uz kā šīs aplēses ir balstītas?

Šie skaitļi tiešām ir nākuši no militārajiem ekspertiem un ir balstīti uz analīzi, cik lielā mērā Krievija, izraisot karu Ukrainā, ir iztērējusi resursu – pirmkārt, cilvēkresursu. Un te es runāju nevis par skaitlisko sastāvu, bet par pieredzējušiem karavīriem, kuri nav jāapmāca, lai sasniegtu kaujas gatavību. Otra lieta – Krievija noteikti arī ir spējīga saprast, ka tās bruņojums un tā kvalitāte neatbilst mūsdienu kara prasībām. Ja mēs skatāmies uz bruņojuma ražošanas termiņiem vai arī iegādes termiņiem, tie, mazākais, ir trīs līdz pieci gadi. Tas ir laika periods, kas mums ir dots, lai mēs pēc iespējas efektīvāk un kvalitatīvāk izveidotu savu Latvijas aizsardzības sistēmu. Tāpat tas attiecas uz citām valstīm, kas robežojas un, par nelaimi, ir kaimiņos ar Krieviju.

Tad tagad iznāk tāda sava veida skriešanās ar laiku, jo ir jāīsteno vēl ļoti daudz projektu, lai Krievijai radītu pārliecību, ka šeit uzbrukt nav vērts.

Jā, mēs strādājam daudz intensīvāk. Tomēr no otras puses es gribu atgādināt, ka mēs esam kolektīvās aizsardzības sistēmas ietvaros un, pat ja mēs kaut ko vēl neesam šodien sasnieguši, vienmēr mums ir sabiedrotie. Spilgts piemērs ir tas, ka šodien Latvijā jau ir tas, kā mums iztrūkst, vai tas ir tuvu Latvijai un mūsu reģionu nosedz. Sacensība starp tiem, kuri vēlas aizsargāties, un starp tiem, kuri neģēlīgi vēlas uzbrukt, saglabāsies vienmēr.

Turklāt palūkojaties, ko mēs 30 gados esam sasnieguši, salīdzinot ar daudzām citām valstīm. Teiksim atklāti – 1992.gadā mēs sākām ar nulli un padomju okupantu karaspēku, kurš vēl atradās Latvijā. Mēs esam milzīgā tempā attīstījušies. Tāpat tiem, kuri saka, ka Latvijā nekā nav, es ieteiktu palūkoties, cik daudz mēs esam iedevuši Ukrainai. Tas viss liecina, ka mēs esam attīstījušies ar lielu jaudu, it īpaši pēdējos 10 gados.

Ja mēs skatāmies uz prognozēm, kuras ir izteiktas par karu Ukrainā, tad sākumā tika runāts, ka karadarbības aktīvā fāze beigsies pērn rudenī, tad tika runāts par šā gada pavasari, tagad eksperti jau runā, ka karš ilgs vēl gadu vai pat vairākus gadus. Kāds ir jūsu skatījums?

Starp ekspertiem Kalniņa nebija (smejas). Tieši tādēļ es arī izvairīšos no kaut kādu prognožu izteikšanas. Mēs no Latvijas un, es domāju, no gandrīz visām NATO valstīm darīsim maksimumu, lai ukraiņus šajā karā atbalstītu. Pašlaik viss atkarīgs tieši no ukraiņiem, proti, cik lielā mērā viņi spēs izmantot, pirmkārt, situāciju, otrkārt, cik viņi kvalitatīvi pielietos to bruņojumu, kas viņiem pienāk. Treškārt, ir jāmin viņu komandieru talants. No tā visa kopā ir atkarīgs, kad būs kaut kādas aktivitātes, kas nesīs panākumus daudz lielākā apjomā.

Ir arī jāsaprot, ka Ukrainā pašlaik ir vismaz trīskārtējs uzbrucēju pārsvars un ukraiņi notur frontes līniju. Īstenībā tas jau arī ir panākums. Laikā, kad ir gan šādi meteoroloģiskie apstākļi, gan nepietiekams munīcijas daudzums, viņi spēj noturēt 1000 kilometru garu fronti pret trīskāršu pārspēku… Nu tas ir milzīgs panākums.

Tomēr šogad varētu sagaidīt kaut kādu lūzumu? Tomēr nav vēl papildināts Rietumu bruņojums – ir ieripojuši laikam pirmie pieci tanki, par gaisa spēkiem vispār varam nerunāt, par jūras spēkiem, kas būtu vitāli nepieciešami Krimas kontekstā, arī nē…

Es nopietnas prognozes izteikt nevēlos.

Vienlaikus pašlaik gan no Ukrainas, gan daudzu ekspertu puses tiek aktualizēts temats, ka Ukrainai vajag aviāciju. Īstenībā visa karadarbība pašlaik notiek uz zemes un viņiem tagad ir vajadzīga uguns jauda, kas ir artilērija, un tur munīcijas pietrūkst. Arī, ja mēs runājam par tankiem, – tiem ir vajadzīgas ekipāžas un loģistika. Iesūtīt “plikus” tankus cilvēkiem, kuri nemāk ar tiem apieties, nav nekādas jēgas. Tanka ekipāžas apmācība, mazākais, prasa divus trīs mēnešus arī tad, ja cilvēks ir bijis tankists uz līdz šim Ukrainā izmantotām sistēmām. Tas viss prasa laiku.

Te mēs atgriežamies pie jautājuma par komandieriem, kas atrodas kaujas laukā, un viņu talanta. To veido spēja pieņemt lēmumus un radoša pieeja esošās situācijas izmantošanai. Ja tas viss ir, tad kaujas laukā arī būs lūzuma punkts. Vai tas notiks visā frontē vai tikai kādos lokālos punktos, to visu mēs redzēsim šogad.

Pēdējā laikā izskan bažas, ka Krimas scenārijs var tikt īstenots arī Piedņestrā, lai sadalītu Ukrainas spēkus. Tas var negatīvi ietekmēt situāciju?

Es nedomāju. Piedņestrā ir mazskaitlīgi spēki – 10 000 vai 15 000 – kaut gan ar ambicioziem nosaukumiem. Viņi nevar būtiski iespaidot ne ukraiņu piesaisti, ne arī notikumus Moldovā. Tādēļ es par šo jautājumu esmu diezgan rezervēts. Drīzāk par situāciju uztraucas Krievija, jo Piedņestrā atrodas milzīgas noliktavas ar munīciju.

Ja mēs runājam par Ukrainas vienību “piesiešanu”, lai tās nevarētu pārvietot uz dienvidiem un austrumiem, tad daudz lielāka problēma ir Baltkrievijas robeža.

Tā Krievijai ir vēl neizspēlēta kārts.

Viņi var mēģināt šo kārti izspēlēt, atrast pareizāko sviru spiedienam uz Baltkrievijas režīmu. Viņi varbūt arī gaida kaut kādu situāciju, kad varētu to izmantot. Taču Baltkrievija pašlaik ir tā, kas ir piesējusi ļoti lielus Ukrainas spēkus.

Jūs slavējāt ukraiņu spēju noturēt fronti, bet, lai veiktu uzbrukumu, bija noteikta attiecība, kādai ir jābūt uzbrūkošajiem spēkiem pret tiem, kuri aizstāvas?

Ir jābūt, mazākais, trīs karavīriem pret vienu.

Ukraiņiem tik daudz cilvēku attiecībā pret krieviem nav. To var kompensēt ar tehniku?

Ja mēs paskatāmies, kā Ukrainas spēki atbrīvoja diezgan lielu teritoriju no Harkivas uz dienvidaustrumiem, tad viņi izmantoja kļūdu Krievijas puses aprēķinos, kas savus spēkus koncentrēja citā vietā. Otrkārt, viņiem ir jaudīgas manevrēšanas spējas un pārliecība, jo toreiz Ukrainas pusē nebija nekāda pārsvara, attiecība bija viens pret vienu. Taču tieši krievu karavīrs neizturēja psiholoģiski.

Tādēļ, ja frontes līnijā atrod vājo vietu, izmanto situāciju, tas ir iespējams. Bet tur atkal ir vajadzīgs talants.

Kas jūs personīgi ir pārsteidzis Ukrainas militārajā taktikā, ko viņi ir pielietojuši?

Mani nepārsteidz viņu gribasspēks un pārliecība, bet mani tik tiešām pārsteidza tas, cik viņi ir elastīgi un spējīgi ļoti ātri mācīties. Tas savukārt nepiemīt Krievijas pusei. Ukraiņi ātri pārņem operācijas vešanas veidus no NATO valstīm. Viņi ātri pārņēma mūsu domāšanu, viņi ātri ievieš savas idejas. Tas ir radošums, un tieši tas dod panākumus. Tas ir radošums gan dažādu tehnoloģiju izmantošanā, gan taktikā kaujas laukā, tostarp tas, kā tiek veikta izlūkošana, kādi ir māņu gājieni. Tāpat bez pārliecības, bez visas sabiedrības atbalsta panākumi vispār nebūtu iespējami.

Var redzēt, ka viņiem ir dota tā iespēja, par ko mēs mācām arī mūsu bruņoto spēku visu līmeņu komandierus, proti, viņiem ir absolūti neatkarīga iespēja pieņemt lēmumus un darboties decentralizēti.

Vai pašlaik jau NATO nevajag mācīties no ukraiņiem?

Lielākā daļa un it īpaši latvieši jau mācās no ukraiņiem. Es arī varu atklāt noslēpumu, ka mēs esam mācījušies jau no 2014.gada. Viņi brauca un mācīja savu pieredzi, mēs ar viņiem organizējām ļoti garus seminārus gan mūsu akadēmijas kadetiem, gan tiem, kas tagad vada bataljonus un brigādes. Tas ļāva arī izpētīt, kādā veidā Krievija ir organizējusi savu ofensīvu, kādus taktiskos paņēmienus pielieto. To pašu pēta mūsu sabiedrotie NATO ietvaros.

Ja pievēršamies NATO, tad kā Latvijā sokas ar NATO kaujas grupas pārveidošanu par brigādi?

Ļoti labi. Tas iet soli pa solim uz priekšu, un Kanādas valdība jau ir pieņēmusi lēmumu, kas dod iespēju militārās jomas vadībai to visu aktīvi turpināt. Arī mēs no mūsu puses aktīvi strādājam, lai noorganizētu treniņu apmācību vietas, lai sagatavotu infrastruktūru. Vēl ir diezgan pagarš ceļš ejams, bet es optimistiski skatos uz šīs brigādes veidošanas procesu.

Brigādi reāli varētu izveidot tikai tad, kad būs Sēlijas bāze?

Nē, viss notiek paralēli. Sēlijas bāze ir treniņu vieta, un viņi pagaidām var trenēties arī Ādažos. Turklāt ne visiem treniņiem ir jānotiek “uz zemes” – ir arī treniņi, kas ir saistīti ar informācijas sakaru jomu, štāba darbību utt. Poligons ir vajadzīgs tikai 10% apmācību un treniņu.

Tomēr, kur viņus liksiet, jo Ādaži esot pārpildīti?

Ja vajadzēs, tad mēs atradīsim, kur viņus izvietot. Mums ir gan pamestas skolas, gan Skrundas bāze ir attīstīta, gan ir Lielvārde. Par izvietošanu mēs esam atbildīgi un mēs to izpildīsim. Turklāt brigāde visu laiku būs kustībā. Ādaži nebūs nekāds cietoksnis, kur visi sēdēs, bet pārējās vietās būs tukšums.

Vai jau var prognozēt, kad NATO kaujas grupa izaugs līdz brigādes līmenim?

No sākuma sagaidīsim Kanādas paziņojumu, jo tas ir viņu puses uzdevums. Viņi savu detalizēto plānu Latvijas pusei vēl nav paziņojuši, jo grib sagaidīt vēl dažus lēmumus no savas valdības, kas ir saistīti ar finansējumu šim projektam. Es domāju, ka jau pavasarī viņi noteikti nāks klajā ar detalizētu ziņojumu un plānu, kā un kas notiks. Viņi arī veic sarunas ar citām NATO kaujas grupā iesaistītajām valstīm par to, kuri piedalīsies brigādē. Varbūt kāds mainīs savu statusu, varbūt iesaistīsies jaunas valstis, kuras pašlaik nav kaujas grupas sastāvā.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Komentāri (1)

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.