Vēsture: Galvenais – esam brīvi un neatkarīgi (“Dzirkstele.lv”, 04.05.2018.)

Lai gan pagājuši 28 gadi, lejasciemietim Sarmim Mednim un viņa dzīvesbiedrei Intai Balodei 4.maija balsojums par Latvijas neatkarību spilgti iegūlis atmiņā. Sarmis bija Augstākās Padomes deputāts, kurš nešaubīgi zināja – tikai tā iespējams būt brīviem Tagad šis sapnis ir piepildījies, bet pietrūkst daudz kā, ko tobrīd neviens pat iedomāties nevarēja.

“Man bija pilnīgi skaidrs, ka no Tautas frontes ievēlētajiem 132 deputātiem balsu nepietiek, tāpēc bija satraukums. Par Latvijas valsts neatkarības deklarāciju bija jānobalso 134, taču izrādījās, ka nobalsoja 138. Šos skaitļus atcerēšos līdz mūža beigām. Toreiz no Gulbenes rajona Augstākajā Padomē bija ievēlēti 3 deputāti: Pēteris Gabranovs. Pēteris Laķis un es. Visi bijām Tautas frontes dalībnieki un, protams, visi balsojām “par”,” stāsta S.Mednis.

Bija vajadzīga drosme balsot “par”
Dzīvesbiedre Inta kā daudzi neaizmirstamajā maija dienā ar satrauktu sirdi klausījās radio un skaitīja, cik ir liktenīgo balsojumu “par”. “Es domāju, ka ne tikai 4.maijs, bet viss tas laiks pirms un pēc Tautas frontes izveidošanas bija nopietnu satraukumu pārpilns. Tajā bija šaubas gan manī, gan citos, daudzos bija jūtama neizpratne līdz pat atklātam naidīgumam. Gadījās, ka paziņas pārgāja uz otru ielas pusi, lai tikai nebūtu jāsasveicinās un jārunā. Savukārt 4.maijs ir saistīts ar zināmu eiforiju – viens konkrēts moments, kurā bija vajadzīga drosme, lai balsotu “par” Latvijas neatkarību. Ja balsu nepietiktu, tad droši vien viņi būtu izrakuši sev kapu,” atzīst I.Balode.

Par to, ka situācija nebūt nebija viennozīmīga, liecina 1991.gada augusta puča laiks, kad atkal izšķīrās būt vai nebūt neatkarīgai Latvijai. Inta ļoti pārdzīvoja, jo vīrs bija Rīgā, kādu nakti nakšņoja pie radinieces, kādu – Saeimā uz soliem. Tolaik mobilo telefonu nebija, tāpēc sazināties nevarēja. “Ne mazāk satraucošs bija janvāra barikāžu laiks. 20.janvāra vakarā meitai Līgai bija jābrauc uz augstskolas sesiju, Sarmim – uz savu darbu Rīgā. Es paliku viena mājās un televīzijas pārraidē skatījos, ka Rīgā notiek apšaude. Un tur bija arī mani mīļie!” atceras Inta.

Viņa secina, ka tagad, protams, ir viegli pateikt – viņi nobalsoja par neatkarību, jo šķiet, ka citādi nemaz nevarēja būt. Taču izšķirties par šo soli un visu pārdzīvot nebija viegli. “Ieguvumi noteikti ir. Tos apliecina cilvēki, kuri ar savu iniciatīvu ir daudz paveikuši un sasnieguši, gudri saimniekojot un radot vērtības. Lejasciemā ir skaistas sētas (starp tām noteikti minama Intas un Sarma – red.), kā arī spēcīgas zemnieku saimniecības,” vērtē I.Balode.

Viņa secina, ka diemžēl arvien palielinās plaisa starp varu un tautu. Nevar gaidīt, ka kapitālistiskajā iekārtā visi būs vienlīdz bagāti vai nabagi, tomēr Inta ir pārliecināta, ka Latvijā vidusslānis varēja būt lielāks. Acīmredzot ir nelabvēlīgi apstākļi, kas liek no valsts izbraukt ārstiem, skolotājiem un citiem, kas varētu veidot šo vidusslāni. Inta norāda, ka ietekmē nestabilitāte ne tikai nodokļu politikā, jo nevar ne uz ko paļauties, domājot perspektīvā. “Ir skaidrs, ka viss nav tā, kā tika cerēts. Ļoti labi atceros, ka pēc 4.maija balsojuma Lejasciema kultūras namā Sarmis tikās ar pagasta iedzīvotājiem. Tā bija reize, kad viņš saņēma daudz puķu un pateicības, bet viņš pareizi teica: tagad dāvināt man puķes, bet nevar zināt, kā būs pēc gadiem. Tagad daudzi nav apmierināti ar valstī notiekošo,” secina I.Balode.

Nevar noliegt ieguvumus un sasniegumus
Toreiz, balsojot par neatkarību, S.Mednim tāpat kā daudziem nebija pat nojautas, kā viss izvērtīsies un attīstīsies. “Man bija neliels plāns, par ko es balsoju: lai būtu daudzpartiju sistēma, nevis tikai viena – komunistiskā – partija, lai visiem būtu personīgā brīvība. Ne tuvu nevarējām iedomāties, kā tas būs, kad pie mums būs kapitālisms un brīvais tirgus. Toties zinājām, ka vairs negribam tā, kā bija sociālismā.

Galvenais bija iegūt brīvību. To arī panācām, bet pēc tam nezinājām, ko ar to darīt – kā būtu labi un pareizi rīkoties,” skaidro Sarmis. Tagad viņš secina, ka tomēr nav labi tik daudzās partijās sadrumstalot cilvēkus, bet diemžēl tas ir “tipiski latviski”, lai gan liela daļa partiju nav tikušas un nekad netiks ievēlētas Saeimā.
S.Mednis ilgi neticēja, ka Latvijā būs bezdarbnieki, jo padomju varas gados tas bija kaut kas neiedomājams. Savulaik viņš bija kolhoza galvenais agronoms un priekšnieks. Sarmis salīdzina, ka tagad 6 cilvēki apstrādā tādu zemes platību, kurā toreiz strādāja 20 un vairāk cilvēku. Turklāt graudu ražas ir ievērojami lielākas. “Tolaik 30 centneri no hektāra bija laba raža, bet tagad iekuļ vairāk nekā 60 centnerus no hektāra. Citviet Latvijā iegūst pat 90 centnerus no hektāra,” salīdzina S.Mednis.

Nenoliedzami, ieguvums bija zemes privatizācija un ēku denacionalizācija. S.Mednis bija Lejasciema zemes privatizācijas komisijas priekšsēdētājs. Viņš pats privatizēja piecus hektārus zemes, bet vairāk nevēlējās. Mājā pie Tirzas upes, kur dzīvoja vecāki, piedzima Sarmis. “Tur es mazs esot no galda nokritis, tāpēc arī esmu tāds mazliet apdauzīts,” smejas Sarmis. “Kad vectēvs ieradās Lejasciemā, viņam zeme mājas būvei tika iedalīta Tirzas lejā. Tā ir applūstoša platība. Kara beigās atkāpjoties vācieši bija salikuši mīnas arī mūsu mājā, tomēr tā palika neskarta, lai gan visa šī Lejasciema puse tika nodedzināta,” atceras S.Mednis.

Attīstībai vajadzīgi radikāli lēmumi
30 gadus S.Mednis bija komunistiskās partijas biedrs. Tomēr ar laiku viņam arvien nepieņemamāka bija komunistiskā ideoloģija, kas sludināja ideālus, bet rīcība ievērojami atšķīrās. “Mani ielika par partijas pirmorganizācijas sekretāru. Vienu gadu nocīnījos, pēc tam atteicos un izvēlējos labāk strādāt par kolhoznieku. Mācījos neklātienē Lauksaimniecības akadēmijā un ieguvu agronoma diplomu,” stāsta S.Mednis. 1989.gadā viņš uzrakstīja iesniegumu partijas rajona komitejas sekretāram, ka vēlas izstāties no partijas. Protams, viņu centās atrunāt, norādot, ka Latvijā tiek veidota sava komunistiskā partija. “Tomēr izstājos no partijas ar lielu troksni, jo bez tā šādā situācijā nevarēja iztikt,” atceras Sarmis.

Pamazām viņam bija radusies izpratne un atziņas, kas jau nedēļu pēc Latvijas Tautas frontes kongresa rosināja Sarmi veidot vietējo Tautas frontes grupu Lejasciemā. Cilvēki bija aktīvi, daudz kas tika iecerēts un arī darīts. “Tagad mums būtu vajadzīgas spēcīgas arodbiedrības, kādas ir Ziemeļvalstīs, kur dzīves līmenis ir krietni augstāks nekā pie mums. Tām ir liela ietekme. Mums trūka un acīmredzot joprojām trūkst pieredzes, nebijām sagatavoti demokrātijai, brīvā tirgus un citādām sociālajām attiecībām. Šķiet, ka jau pagājis ilgs laiks, bet laikam 28 gadi ir vēl pārāk īss laiks, lai justu, kādi ir patiesie brīvības un neatkarības ieguvumi,” spriež Sarmis.

Kad 1995.gadā S.Mednis aizgāja pensijā, viņa pensija bija 36,36 lati. Taču saskaņā ar Saeimas pieņemto likumu, kas stājās spēkā 1999.gada 4.maijā, viņš saņem speciālo valsts pensiju. Tā tiek piešķirta bijušajiem Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātiem, kuri balsoja par valsts neatkarības atjaunošanu. “Tas, protams, ir labi. Tikai žēl, ka vairumam senioru ne tuvu nav tādas pensijas. Cenšos atbalstīt, ja kādam rodas grūtības norēķināties par medicīnas pakalpojumiem vai zālēm,” atklāj S.Mednis.

– Mārīte Dzene