Vēsture: Tik saviļņojoši, ka cilvēki atceras Pēteri (“Dzirkstele.lv”, 04.05.2015.)

Gulbenietei Anastasijai Gabranovai 4.maijs sirdī vienmēr ir bijusi svētku diena visus 25 Latvijas atjaunotās neatkarības gadus. Īpaši tāpēc, ka viņas dzīvesbiedrs Pēteris Gabranovs bija starp tiem Augstākās Padomes deputātiem, kuri balsoja par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti.

Otrdien A.Gabranova vīram veltītajā piemiņas brīdī, kas notika Gulbenes kapos, no biedrības “4.maija Deklarācijas klubs” pārstāvjiem saņēma īpašu piemiņas zīmi ar uzrakstu “Mana balss Latvijai”. Šādu zīmi biedrība pasniedz visu bijušo Augstākās Padomes deputātu, kuri vairs nav šai saulē, tuviniekiem, iestrādāšanai kapa piemineklī. Vakar, 29.aprīlī, P.Gabranova 74. dzimšanas dienā arī lejasciemieši nolika ziedus uz viņa kapa Gulbenes kapos. 

Piemiņas zīmi, kuras skices autors ir kādreizējais Augstākās Padomes deputāts, arhitekts Leonīds Alksnis, pasniedza “4.maija Deklarācijas kluba” pārstāvji – kādreizējie Augstākās Padomes deputāti: biedrības vadītājs Juris Karlsons, Velta Čebotarenoka, Aleksandrs Kiršteins, Pēteris Simsons un Aivars Berķis. Viņi uzsvēra, ka P.Gabranova piemiņa joprojām tiek godāta, tagad tiek teikts paldies, ka 1990.gada 4.maijā arī viņš ir palīdzējis iemūžināt latvju tautas lielāko vēlēšanos Neatkarības deklarācijā. Piemiņas pasākumā Gulbenes kapos piedalījās arī kādreizējais Augstākās Padomes deputāts Andris Apinītis, otrs mūsu deputāts Sarmis Mednis nevarēja ierasties.

“Tas bija saviļņojošs brīdis, jo liecināja, ka cilvēki atceras P.Gabranovu, to, ko viņš kopā ar citiem toreizējiem Augstākās Padomes deputātiem izdarīja pirms 25 gadiem. Emocijas nav vārdos izsakāmas. Nākamajā nedēļā es sazināšos ar akmeņkali Valdi Porieti un kopīgi izdomāsim, kā piemiņas zīmi iestrādāt P.Gabranova kapakmenī,” stāsta A.Gabranova.

Anastasija Gabranova atceras: “Pēteris 1990.gada 4.maijā atradās Augstākajā Padomē Rīgā, bet uz maniem pleciem gūlās kolhoza “Rainis” saimnieciskā darbība šajā laikā. Nebija viegli. Atceros, ka 4.maijs saistījās ar neziņu, kas notiks nākotnē, ko nāksies pārkārtot. 4.maija rītā visi pulcējāmies kolhoza mehāniskajās darbnīcās. Sinolē. No kolhoza priekšsēdētāja P.Gabranova jau bijām saņēmuši ziņu, ka Neatkarības deklarācija ir apstiprināta un parakstīta. Visi bijām sajūsmā par brīvību. Sapratām, ka ir jāturpina strādāt, jo neviena politika nevar pastāvēt bez saimnieciskās darbības. Nebija viegli. Tas bija laiks, kad arī cilvēku domāšanā bija krīze. Atceros, ka tolaik ļāvām cilvēkiem izvēlēties: ja gribat strādāt visi kopā, tad strādāsim. Ja negribat, nestrādāsim, tomēr mūsu saimniecības cilvēki izvēlējās palikt kopā. Tālaika paaudzes cilvēki negribēja visu nogriezt kā ar nazi tikai tāpēc, ka Latvija ir atkal brīva un neatkarīga. Sākoties privatizācijai, norunājām, ka katrs kolhoznieks paņems trīs hektārus zemes īpašumā, pārējās platības būs kopīpašums. Diemžēl bija cilvēki, kuri uzreiz gribēja kaut ko paši pierādīt, bet pāris gadu laikā tā arī neko nepierādīja. Izputēja. Uzskatu, ka mūsu cilvēki bija saprātīgi un redzēja, ka vadība pati sev neko nesagrāba. Visiem cilvēkiem bija darbs. Nelielās fermas – pilnas ar lopiem. Tomēr saimniecības darbību ārkārtīgi ietekmēja naudas reforma, īpaši tad, kad notika pāreja uz latiem. Tomēr noturējāmies, jo cilvēki ticēja kopsaimniecībai.”

Piepildījusi kādu sapni
Viņa atklāj, ka saistībā ar 4.maiju spējusi piepildīt kādu sapni. “2007.gadā, kad statūtsabiedrības ļaudis atvadījās no sava priekšsēdētāja, bet es no sava vīra, bija jādomā, kas stāsies viņa vietā, lai vadītu saimniecību. Es piekritu stāties sava vīra vietā un apsolīju cilvēkiem, ka gada laikā visu sakārtošu. Domāju, ka tas tiešām būs tikai gads, bet pagāja trīs gadi. Man 2007.gadā bija sapnis par godu 4.maijam sabiedrības cilvēkiem piešķirt papildsamaksu par viņu darbu. Šis sapnis piepildījās tikai 2010.gadā, kad pāris dienas pirms 4.maija svētkiem visiem strādājošajiem izmaksāju papildu algu. Pirms tam visu tiku saskaņojusi ar Valsts ieņēmumu dienestu. Parādu statūtsabiedrībai nebija. Arī visi nodokļi tika samaksāti, tāpēc arī no valsts iestādes nebija nekādu pretenziju. Biju izpildījusi savu trīs gadus ilgo sapni par godu Latvijas brīvībai, par kuru cīnījās arī mūsu priekšsēdētājs P.Gabranovs,” stāsta A.Gabranova. Šodien viņa tikai pa retam ielūkojas fotogrāfijās, kurās redzams viņas vīrs. Tās ir pārāk sāpīgas atmiņas, pa šiem gadiem ir bijis pārāk grūti pieņemt viņa aiziešanu.

Neprot saimniekot ar naudu
Runājot par izjūtām, ko raisa 25 neatkarības gadi, A.Gabranova par galveno ieguvumu uzskata Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un īpaši NATO. “Visvairāk man nepatīk, ka šajos gados tik bieži ir mainījusies Latvijas valdība. Man tas atgādina savulaik atpalikušus kolhozus, kur tika nomainīts priekšnieks pēc priekšnieka. Kad veidojās atjaunotā neatkarīgā Latvijas valsts, Augstākā Padome, kas nobalsoja par neatkarības deklarāciju, pārāk ātri atteicās no savām funkcijām, lai gan tajā bija zinoši un saimnieciski cilvēki. Diemžēl mēs vēl joprojām neesam iemācījušies izmantot to lielo naudu, ko Latvijai piešķir Eiropa. Tomēr tie miljoni tiek tērēti šur un tur. Paiet gadi, un tiek secināts, ka izšķiesti nepareizi,” uzskata A.Gabranova.

Katram sava svētku sajūta
Viņa atklāj arī savas iekšējās sajūtas, kas saistās ar notikumiem Ukrainā, neslēpjot, ka par to ir nobažījusies. Mierinājums tiekot rasts apziņā, ka Latvija ir NATO dalībvalsts. “Kaimiņu lielvalsts vadītājam un viņa uzskatu atbalstītājiem nav cilvēcības. Viņi nepazīst nekādas robežas. Kā var nogalināt cilvēkus un visai pasaulei klaji melot?” Anastasija pauž sašutumu. “Laikā, kad visiem jābūt vienotiem, mūsu politiķi tikai cenšas “iezāģēt” cits citam, strīdas. Vai Kaimiņam tā jāuzvedas, vai Liepiņam tā jārīkojas? Ja cilvēks nav vainīgs, tas ir atklāti jāpierāda. Ja ir vainīgs, tad atvainojies un paej malā. Bieži nesaprotu, kāpēc mums ir tik daudz čīkstētāju? Ir godprātīgi jādara savs darbs kā pilsētā, tā laukos,” spriež A.Gabranova.    
“Šis pārmaiņu laiks ir izgājis caur manām domām un asinīm. Daudz par to esmu stāstījusi savām meitām un arī mazbērniem. Jaunākā meita ar ģimeni dzīvo un strādā Vācijā. Nesen biju aizbraukusi ciemos. Bieži domāju, cik dažādi ir cilvēku likteņi, cik dažāds liktenis ir katrai valstij, katrai lietai.”

– Malda Ilgaža