Veselības ministre Līga Meņģelsone: Sistēma visu laiku ir spriedzē (saruna)

Gadiem nepietiekamā finansējuma dēļ veselības aprūpes sistēma, sākot jau ar primāro aprūpi, visu laiku ir spriedzē, un nav runa ne par attīstību, ne kvalitāti un labāku attieksmi pret pacientu, intervijā aģentūrai LETA saka jaunā veselības ministre Līga Meņģelsone (izvirzījis AS). Par primāri svarīgākajiem darbiem amatā viņa sauc veselības pratības veicināšanu sabiedrībā, digitalizāciju, kurā veselības aprūpē līdz šim notikusi neizskaidrojama “mīņāšanās”, kā arī to, lai pacienta ceļš slimības laikā ir “gluds un skaidrs”.

Jūs esat vienīgā no ministriem, kura nenāk no kādas konkrētas partijas, kā arī līdz šim neesat bijusi saistīta ar veselības nozari. Kādēļ Uldis Pīlēns no “Apvienotā saraksta” (AS) jūs uzrunāja šim amatam un kādēļ jūs piekritāt?

To, kādēļ viņš uzrunāja, jājautā viņam pašam. Bet viņš ir liela kalibra uzņēmējs, ieguvis “Gada tautsaimnieka” balvu, tādēļ mums bija sadarbība jau iepriekš.

Kādēļ es piekritu… Tas nebija uzreiz, tas bija ļoti grūts, ļoti smags lēmums. Pirmkārt, tam bija ļoti maz laika. Otrkārt, tas ir saistīts ar manu personību – ja man jautā, vai tu iesi un darīsi, tad man īsti nav tādas atbildes, ka neiešu un nedarīšu. Mēs zinām, ka veselības nozari neviens negribēja uzņemties, jo saprata, ka tās ir vienas vienīgas milzu ielaistas problēmas un no dažādiem politiskajiem aspektiem, kurus varbūt es tik labi nepārzinu, tas ir neizdevīgi. Man vairāk ieslēdzās jautājums – vai mums kā cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, kā pilsoņiem tas rūp vai nerūp? Un kurā brīdī mēs kā pieauguši cilvēki uzņemamies vai neuzņemamies atbildību? Vai arī paturam to pozīciju, ka dīvānā kritizēt, un it īpaši anonīmi kritizēt, ir ļoti ērti un viegli, bet iet un pateikt – darīsim – ir ļoti grūti. Agrākos laikos mēs gājām talkās, un tur visi strādāja kopā, nevis divi strādāja un 10 kritizēja un teica, ka ne tā strādā. Man ģimenē ir iemācīts vienkārši darīt, nevis runāt un kritizēt.

Ir jautājums, vai mums veselības aprūpē situācija ir tā aizlaista tāpēc, ka mēs esam nemākulīgi, tāpēc, ka mēs esam slinki, vai tāpēc, ka mēs kaut ko neprotam? Varbūt mums vienkārši ir vairāk jāpalīdz veselības sistēmai, un ar to es domāju – jāpalīdz ārstiem, māsām, māsu palīgiem. Lielākoties, kad satiekos, es redzu, ka viņiem šī profesija ir aicinājums, jo ārstēt citus cilvēkus ir milzīga atbildība un aiz katra stāsta stāv cerības, sāpes, dusmas. Ārsts tam ir pa vidu, tādēļ mēs nevaram tik vienkāršoti uz šīm lietām skatīties.

Attiecībā uz kopējo situāciju un finansējumu, kas ir atslēgas moments visā stāstā, es redzu, ka ļoti daudzas jomas ir hroniski gadiem nepietiekami finansētas. Ar to vienu maizes kukulīti nevar paēdināt 50 cilvēkus, un tā ir arī visa atbilde. Tā pati mūsu daudz piesauktā Igaunija – šobrīd veselības budžetā tur ir par vienu miljardu eiro vairāk uz viņu 1,3 miljoniem iedzīvotāju, iepretim mūsu 1,8 miljoniem iedzīvotāju. Tas ļoti daudz ko izskaidro.

Protams, es nenoliedzu, ka ir arī daudz neizdarību un man arī ir daudz jautājumu. Piemēram, kāpēc tik lēni attīstās digitalizācija? Bet es esmu atrotījusi piedurknes un esmu ķērusies tam klāt.

Kuras jomas jūsu skatījumā ir sliktākajā situācijā no finansējuma viedokļa?

Vispirms ir jārunā par primāro aprūpi, kas ir pamats, uz kā vispār visa veselības sistēma turas. Ja primārajā aprūpē hroniski nav pietiekami apmaksātas ārstu prakses, trūkst šī trešā darbinieka, ko prasa ārsti un kas ir svarīgs gan koordinācijai, gan prevencijai, gan skrīningiem, gan profilaksei, gan hroniskajiem pacientiem, gan sadarbībai ar sociālo dienestu, tad ir skaidrs, ka tā vienkārši pietrūkst.

Tā pati maksa par aizvietošanu, uzturēšanas maksa. Līdz ar to sistēma visu laiku ir spriedzē, un nav runa ne par attīstību, ne kvalitāti un labāku attieksmi pret pacientu.

Tālāk ir sekundārā un terciārā veselības aprūpe, bet visas šīs piramīdas smailē ir universitātes klīnikas, kas ir gan ekselences, gan metodiskie centri. Arī tur mēs redzam nevienmērību, jo ir centri, kas ir ļoti labi attīstījušies, un ir centri, kas nav attīstījušies tik labi. Līdz ar to kopējā situācija ir nevienmērīga, kas rada arī ļoti daudz iekšējās spriedzes, kas tā jau ir gadiem. Protams, ka tas tālāk rada kaut kādu iekšējo neapmierinātību vai nevienlīdzību, un šī neapmierinātība ik pa brīdim uzsprāgst. Arī tas, kas pašlaik ir noticis ar Latvijas Onkoloģijas centru, ir daļa no tā visa, līdz ar to ir daudz kompleksāks jautājums.

Arī veselības aprūpes pakalpojumu tarifu jautājums ir sāpīgs, sarežģīts un gadiem aprunāts. Tajā pašā laikā tas vismaz ir kaut kāds atskaites punkts. Skaidrs, ka katru gadu nevar indeksēt visu tarifu, bet tajā pašā laikā, tiklīdz indeksē kādu tarifa daļu, tā, protams, pārējās daļas jūtas nenovērtētas. Sāpju punktu ir ārkārtīgi daudz, un tāpēc mēs tagad ar kolēģiem cenšamies saprast gan asākos, gan sistēmiskos punktus. Tas, ko es ļoti gribētu pēc kāda laika, ir sajūta, ka mēs vismaz sistēmiski esam fundamentālās lietas sakārtojuši.

Tad jau nākamais jautājums ir kopējā valdības izpratne par veselības jomas vietu un lomu kopējā prioritāšu secībā. Ja tā nav prioritāte, tad, protams, būs ļoti grūti. Vārdos šī prioritāte pašlaik ir.

Tāpat ir liels gandarījums, ka tieši onkoloģija ir izvirzīta kā prioritāte arī valstiskā nozīmē. Katru gadu, pateicoties labākiem un precīzākiem izmeklējumiem, skrīningam, aug atklāto gadījumu skaits, un mēs redzam, ka tas ir otrais biežākais nāves cēlonis pēc kardiovaskulārajām saslimšanām. Tādēļ ir tikai absolūti pareizi, ka mēs tajā ieguldām naudu. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka ir tik daudz vēl neizdarītu lietu, kā, piemēram, Vēža reģistrs un dati, kurus mēs varam salīdzināt visās slimnīcās, kurās ārstējas onkoloģijas pacienti, jo stāsts ir nevis par vienu centru, bet par onkoloģijas ārstniecības sistēmu visā valstī. Vēža reģistrs un visi šie posmi ir jāiziet, jo tas dod drošību tieši pacientiem. Reģistrā informācija būs gan latviski, gan angliski, un tas mums iedod pavisam citu iespēju salīdzināt informāciju par klīniskajām gaitām, par iespējām, par inovatīvajām zālēm Eiropā. Mums ir tādi uzplaiksnījumi, bet kopumā mēs būtiski atpaliekam no Eiropas un esam to parādā mūsu cilvēkiem. Mums nekas nav jāizdomā no jauna, mums ir vienkārši jāpievelkas pie kopējā Eiropas līmeņa.

Sāpīgu jautājumu tiešām netrūkst. Kuras jūs esat izvirzījusi par savām prioritātēm sākotnējā posmā?

Prioritāte numur viens man tomēr ir veselības pratība. Tā ir gan veselības mācības atjaunošana skolās, gan viss cits, kur mēs veselības pratību varam veicināt, jo katra diena, katrs gads, kurā mēs neko šajā ziņā nedarām, mums atspēlējas dārgi pēc tam.

Otra lieta noteikti ir digitalizācija – e-veselība un viss ar to saistītais, jo bez datiem ir ārkārtīgi grūti modelēt sistēmu. Mēs redzam, cik daudz joprojām notiek pārklāšanās, cik daudz mēs veicam liekas kustības tikai tāpēc, ka mums nav redzams viss pacienta ceļš vienā platformā. Es, protams, esmu pārsteigta un nezinu, kādēļ ilgstoši ir notikusi tāda mīņāšanās un kāpēc lietas, kas bija jāizdara jau pirms pieciem desmit gadiem, joprojām ir tikai plānā. Tādēļ pie šiem jautājumiem ir jāķeras klāt, jo šobrīd neizmantot visas digitālās iespējas ir vienkārši neprāts. Piemēram, ja mēs runājam par hroniskajām slimībām, par rehabilitācijas jautājumiem, par cilvēkiem ar kustību traucējumiem, telemedicīna var būt risinājums. Pie tā mēs arī šobrīd strādājam.

Trešā galvenā lieta ir gluds un skaidrs pacienta ceļš. Tas nozīmē, ka tajā brīdī, kad tu kļūsti par pacientu, pēc iespējas ātri tiek noteikta diagnoze, pēc iespējas ātri tiek pieņemts lēmums, kā notiek ārstēšana, un pēc iespējas ātri tu nonāc atpakaļ savā darba un privātajā dzīvē. Šis ir pats svarīgākais mērķis, nevis cik manipulāciju ir veikts vai cik spožas medicīniskas uzvaras ir bijušas starplaikā starp saslimšanu un atveseļošanos. Ja tā viena spožā uzvara šajā pacienta ceļā pēc tam nerezultējas tajā, ka pacients atgriežas atpakaļ savā dzīvē bez invaliditātes… Katra invaliditāte nozīmē ne tikai izmaksas valsts budžetā, bet ļoti lielu bīstamību, ka cilvēks nokļūst nabadzības slazdā, pat nerunājot pa visām emocionālajām lietām.

Tas, ko mēs redzam tajā pašā onkoloģijā, ir, ka bieži vien ir vajadzīgi saistošie elementi, kā, piemēram, pacientu koordinators. Lai nebūtu tā, ka tev iedod paciņu ar dokumentiem un tu kā kurjers staigā apkārt pa speciālistiem, mēģinot to sistēmu “atlauzt”, bet gan koordinators tevi vada, pasakot, kas ir nākamie iespējami ātrie soļi, lai ir sajūta, ka tevi kā pacientu kāds paņem aiz rokas un izved cauri sistēmai, lai būtu šis labais rezultāts. Tā ir ļoti svarīgā drošības sajūta, jo es domāju, ka jebkurš cilvēks, kurš ir saskāries ar savu vai savu tuvinieku strauju veselības pasliktināšanos, pazīst to apjukuma, bieži vien šoka stāvokli un neziņu, kas būs tālāk. Mums ir jānonāk līdz tam, ka nevis pacients mēģina navigēt caur sistēmu, bet sistēma palīdz pacientam nonākt līdz pēc iespējas labākam rezultātam. Tas pats attiecas uz diagnozēm, kad slimnieks ir vēl labu laiku kopjams pēc izrakstīšanas no slimnīcas, piemēram, insulta gadījumos. Bieži vien tad, kad tuvinieks paliek viens pats ar šo kopjamo slimnieku, tas ir diezgan liels izmisums, jo ne vienmēr ir skaidrs, ko darīt, arī ne visi darba devēji ir saprotoši. Gan no sociālā, gan no finansiālā aspekta daudz svarīgāk ir šo situāciju risināt, nevis atstāt to pašu cilvēku ziņā, jo tas “iekritiens” bieži vien ir ļoti dziļš un no tā ir ļoti grūti tikt ārā – tas ir ilgi, sarežģīti un dārgi. Jo šādu “iekritienu” būs mazāk, jo tas būs visiem izdevīgāk.

Šos punktus svarīgi ir uzsvērt arī sarunās ar Finanšu ministriju, lai parādītu un pierādītu to, ka veselībai nav jālūdzas nauda, bet ir tieši otrādi. To, cik naudas nepieciešams, protams, ir parādījušas arī Sabiedrības veselības pamatnostādnes, kuras pieņēma pagājušajā gadā un kurās ir nosaukta gada finansējuma summa – 306 miljoni eiro. Tas labi parāda, cik liels iztrūkums patiesībā ir katru gadu.

Kādas ir VM šā gada budžeta prioritātes un kuriem no nozarei svarīgiem pasākumiem šī gada budžetā nav rasts finansējums, un kādas tam varētu būt sekas?

Mūsu sākotnēji pieprasītie 200 miljoni eiro netika akceptēti. Protams, ka tādēļ mēs tagad dzirdam par slimnīcu problēmām saistībā ar energoresursu sadārdzinājumu un inflāciju. Absolūta sarkanā līnija bija 120 miljoni eiro.

Tāpēc varētu teikt, ka no vienas puses ir piešķirti papildu 85 miljoni eiro, no kā 30 miljoni eiro ir tieši onkoloģijai, kas ir pareizi un labi. Nākamais lielais bloks ir veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības uzlabošana bērniem, kur ir plānoti papildu pieci miljoni eiro. Trešais lielākais ir atalgojuma jautājums – mēs gadam prasījām 55 miljonus eiro, un deviņu mēnešu ekvivalents tam ir ieplānots. Mēs vienojāmies ar arodbiedrībām, ka lielākais pieaugums būs tieši zemāk atalgotajiem darbiniekiem, kas ir māsu palīgi un māsas, bet ārstiem attiecīgi šis pieaugums nav tik straujš. Arī nākamajā un aiznākamajā gadā katru gadu šie 55 miljoni eiro ir ieplānoti. Tajā pašā laikā tas ir arī katras klīnikas valdes jautājums, kādā veidā tā veido atalgojuma politiku, gan lai nodrošinātu profesionāļu piesaisti, gan izlīdzinātu atalgojumu starp darbiniekiem.

Kam tad nav izdevies rast finansējumu?

Mēs ļoti labi saprotam ģimenes ārstus, ka ir vajadzīgs trešais cilvēks praksē, kurš nav mediķis, bet ļoti atvieglo prakses mediķu darbu. Īpaši tas attiecas uz lauku ģimenes ārstu praksēm, kas mēdz būt ļoti lielas. Ir ļoti daudz organizatorisko jautājumu, un, ja ģimenes ārsts izmeklē pacientu, viņš tajā pašā laikā nevar runāt pa telefonu, organizēt rindu vai skaidrot, kas tālāk jādara attiecībā uz invaliditātes vai kādiem citiem jautājumiem. Finansējums trešajam darbiniekam bija tāds Covid-19 laika risinājums vakcinācijas procesa dēļ, bet pierādīja, cik tas ir nepieciešams. Iespējams, tas nav vajadzīgs visām praksēm, bet laukos tas tiešām ir nepieciešams. Diemžēl šim finansējums nav paredzēts. Netika iekļauta arī aizvietošanas nauda, lai ārsta prombūtnes laikā viņa praksi pārņemtu kāds cits. Līdz ar to, kāda kapitācijas nauda katrai ģimenes ārsta praksei ir, tāda ir.

Arī lielās slimnīcas ceļ trauksmi, ka nespēs nodrošināt visus pakalpojumus. Kādi varētu būt risinājumi?

Jā, mums visu laiku par to notiek sarunas. Tas ir jautājums par inflāciju, tas ir jautājums par tarifu indeksāciju, tas ir jautājums, kā slimnīcām risināt jautājumu par ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem, jo par plānoto tarifu ēdināšanu trīs reizes dienā pašlaik nodrošināt nav iespējams. Tā kā slimnīcās ir lieli apjomi, arī skaitļi ir lieli, un pašlaik mēs ar katru no slimnīcām runājam, lai rastu risinājumus.

Vai izdosies rast papildu finansējumu, ko lūdz gan ģimenes ārsti, gan slimnīcas?

Par ģimenes ārstiem mēs joprojām runājam, jo tas būtu sistēmisks uzlabojums.

Ar slimnīcām, kas ir valsts kapitālsabiedrības, mēs runājam un meklējam risinājumus, bet es šodien vēl nevaru pateikt, kādi tie būs. Runājam arī ar tām slimnīcām, kuras ir pašvaldību kapitālsabiedrības. Te gan ir arī jautājums, kā to īpašnieki skatās uz saimnieciskajiem jautājumiem un problēmām, kas ir radušās.

Mediķu arodbiedrības valde pieprasa papildu 306 miljonus eiro veselības aprūpes budžetam, taču, kā zināms, atvēlētā summa ir vien 86 miljoni eiro. Kā jūs to vērtējat, vai būs reāli izpildīt šādu prasību?

Es arī vēlos, lai tas tā būtu. Punkts.

Arodbiedrība arī vairākkārt ir uzsvērusi, ka cilvēkresursu trūkums nozarē ir tik nopietns, ka apdraud medicīniskās palīdzības savlaicīgumu un kvalitāti, tādā veidā nopietni vājinot valsts drošību. Kādi varētu būt risinājumi, lai to mainītu? Vai runa ir tikai par atalgojumu?

Viennozīmīgi atalgojums ir svarīgākā sadaļa. Bet, kā jau es uzsvēru, atalgojuma tālāko politiku veido katras klīnikas valde un padome, un viņiem ir visas iespējas to darīt. Tajā pašā laikā, tikpat svarīga, cik atalgojums, ir arī darba vide. Tiekoties ar jauno ārstu asociāciju, viņi uzsvēra, ka, aizbraucot pieredzes apmaiņā ar citu valstu kolēģiem, var teikt, ka arī mēs strādājam ar tādām iekārtām un metodēm. Būtu bēdīgi, ja būtu citādāk. Visu laiku ir jāiet līdzi, kas nozīmē arī milzīgus ieguldījumus.

Būtiski ir arī viss, kas ir saistīts ar resertifikācijas jautājumu, jo tas veicinās veselības aprūpes pieejamību.

Liela problēma ir arī darbinieku novecošana. 47% no Latvijas ārstiem ir vecumā virs 55 gadiem, kas nozīmē, ka nākamo 10 gadu laikā ļoti daudzi mediķi pensionēsies. Jums ir varianti, kā risināt šo jautājumu, kā piesaistīt vairāk jauno ārstu?

Šī situācija ir sarežģīta visās ārstniecības iestādēs un visos posmos, arī primārajā aprūpē ir šī pati problēma. Viens no svarīgiem elementiem ir tas, ka mediķu atalgojuma palielinājums ir plānveidīgs un paredzams. Tas uzreiz iedod pavisam citu ticību sistēmai. Var jau arī redzēt, ka VM gadiem ir vērsusies pie valdības un gadiem tas nav izdarīts, līdz ar to te nevar cerēt, ka beigās notiks kaut kāds brīnums.

Ja runājam par jaunāku speciālistu piesaisti, tad ir dažādi mehānismi, lai nodrošinātu nepieciešamo ārstniecības personu skaitu, piemēram, valsts apmaksāto rezidentūras vietu skaits jaunajiem ārstiem, kas ir ar Eiropas fondu līdzfinansējumu. Tas projekts ir un paliek. Tāpat ir atvieglots resertifikācijas process.

Būtisks ir tieši ārstu trūkums reģionos. Tādēļ ir speciāli pasākumi, lai uzlabotu pieejamību tieši reģionos un ārstiem, ārstu palīgiem, medicīnas māsām, māsu palīgiem, fizioterapeitiem, ergoterapeitiem, vecmātēm par darbu ārpus Rīgas vismaz uz pieciem gadiem ar iespēju saņemt finansiālu atbalstu, tostarp vienreizēju pārcelšanās kompensāciju arī par katru ģimenes locekli un pirmos divus gadus arī finansiālu atbalstu, lai segtu dzīvošanas izdevumus. Šis ir viens no elementiem, lai uzlabotu situāciju tieši reģionos. Tāpat vairākus gadus spēkā ir kārtība, kas paredz prioritāri valsts apmaksātā rezidentūrā uzņemt jaunos ārstus, kuri ir noslēguši tā saucamo reģionālo līgumu, tas ir, līgumu ar ārstniecības iestādi vai pašvaldību ārpus Rīgas.

Par visiem šiem jautājumiem atbildīgas ir ārstniecības iestāžu valdes, tostarp par paaudžu nomaiņas jautājumiem.

Šī brīža straujais un neparedzamais energoresursu kāpums var negatīvi ietekmēt slimnīcu darbu un pacientu aprūpi. Kādi risinājumi nepieciešami enerģētikas, būvniecības, pacientu ēdināšanas un citu administratīvo izmaksu pieauguma radītajam neplānotajam slogam slimnīcām?

Mēs šādu situāciju paredzējām jau pagājušā gada nogalē, un tādēļ no valsts puses tika novirzīti 14 miljoni eiro slimnīcām energoresursu sadārdzinājuma segšanai. Ilgtermiņā gan šī situācija ir jārisina ar aprūpes pakalpojumu tarifiem un attiecīgi ar indeksāciju. Tas būtu pareizākais ceļš. Ja tarifi neatbilst faktiskajām izmaksām, tad tas arī rada šādu situāciju.

Nesen atklājies, ka būtisks sadārdzinājums ir virknei būvprojektu, tostarp Stradiņa slimnīcas jaunajiem korpusiem. Vai līdzīga situācija skar arī citas slimnīcas, piemēram, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcu (RAKUS), Bērnuklīniskās universitātesslimnīcu? Kā to risināt?

Krievijas karš Ukrainā ir radījis negatīvu ietekmi uz būvniecības resursu pieejamību, tas ir izraisījis būvniecības izejmateriālu cenu kāpumu, un šajā ziņā mēs neesam atrauti no kopējās situācijas. Tāpēc Stradiņa slimnīcas vadība noslēdza gan papildu vienošanos pie būvdarbu līguma, gan vienojās par principiem un metodiku šajā ģeopolitiskās situācijas izraisītajā būvizmaksu cenu kāpumā. Faktiski vērtēja katru tāmi atsevišķi, un tas bija garš process, kādā veidā kopā ar iesaistītajām institūcijām un būvniekiem vienojās, ka sadārdzinājums ir jāvērtē kompleksi. Tādējādi ir panākta vienošanās ar būvniekiem par sadārdzinājuma summu, un visā šajā procesā sadārdzinājums ir mazāks, nekā sākotnēji plānots, bet tas ir. Šis jautājums tiek gatavots izskatīšanai Ministru kabinetā (MK), jo, protams, tas ir liels projekts, kam nepieciešams MK lēmums.

Stradiņa slimnīcas jaunais komplekss ir ārkārtīgi svarīgs projekts ārstniecības procesam, izdarīts ir ļoti daudz, tādēļ pabeigšanas fakts ir ārkārtīgi svarīgs. Tas sniegs jaunu pacientu aprūpes līmeni vienā no mūsu galvenajām valsts slimnīcām. Valstisks uzdevums ir to atrisināt, jo visi ir pašreizējās situācijas ķīlnieki.

Vai līdzīga situācija var skart arī citas slimnīcas?

Šobrīd tādas sarunas nav bijušas, bet tas ir smags jautājums visām slimnīcām, kuras bija plānojušas investīcijas un attīstību. Tādos brīžos tiek apturēti plāni, jo vissvarīgāk ir saglabāt slimnīcas veiktspēju, īpaši paturot prātā, ka Covid-19 joprojām nav pazudis un slimnīcām ir būtiski testēt, monitorēt situāciju un nodalīt pacientu plūsmas. Tas ir pats būtiskākais. Kad tiksim pāri šai situācijai, tad slimnīcas varēs tālāk plānot un risināt attīstības jautājumus.

Ar Slimnīcu biedrību un vadītājiem esat sākusi runāt par diagnožu modeļu pārskatīšanu. Kādi šajā jautājumā ir tālākie soļi?

Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi satikties un diskutēt ar visām pusēm, ne tikai apmainīties ar vēstulēm, bet salīdzināt gan datus, gan viedokļus un saprast, kāds būtu risinājums. Mēs darba kārtībā ietveram šīs tikšanās, lai padziļināti un atklāti meklētu kopā risinājumus. Šādos jautājumos jau nav tikai ierakumu divas puses, ir jautājums, kā slimnīcu vadība, kā Nacionālais veselības dienests (NVD), kas ir naudas piešķīrējs, var atrisināt situāciju un panākt labāko pacientiem.

Diagnožu modeļa pārskatīšana būs vairāk uz pacientu vajadzībām vērsta vai arī uz slimnīcu vajadzībām?

Mans uzstādījums šajā jautājumā ir tikai un vienīgi caur pacientu vajadzībām meklēt nepieciešamos risinājumus. Tas, ka slimnīcām ir vajadzības, to es dzirdu un saprotu, bet, ja tas nav balstīts pacientu vajadzībās, tad to es neakceptēju.

Kāds būs pacientu ieguvums, pārskatot šo modeli?

Mēs šobrīd kopā ar slimnīcām runājam par to, kādi koeficienti, kādas formulas ir jāņem vērā. Tas nav par pārskatīšanu, tas drīzāk ir salikt visus datus kopā un tad, izejot no tā, arī meklēt risinājumus.

Iepriekš minējāt, ka Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) cītīgi seko līdzi Covid-19 saslimstībai, un gadījumā, ja būs strauja vīrusa izplatība, sekos arī konkrēti veicamie soļi. Kādos gadījumos un kādi soļi attiecīgi ir paredzēti?

Atgādināšu, ka jau pagājušajā gadā MK tika apstiprināts plāns veselības aprūpes nozares gatavībai Covid-19 izplatības mazināšanai. Gan balstoties uz Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra, gan mūsu centra prognozēm, tika paredzēti trīs scenārij, sākot no sezonālas inficēšanās līdz pat nekontrolētai izplatībai. Visi scenāriji ir aprakstīti, un katram no tiem ir plānoti atbilstoši pasākumi, kā, piemēram, veselības pakalpojumu pieejamība, testēšana, vakcinācija, kontaktpersonu apzināšana, mājas karantīna, drošības pasākumu ieviešana utt. Šobrīd, kad ir vieglākais Covid-19 izplatības variants, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība nav būtiski traucēta, saslimušo pacientu ārstēšana, uzraudzība pamatā notiek pie ģimenes ārstiem un testēšana tiek veikta tikai riska grupām un augsta riska slimības izplatīšanās vietās. Šobrīd noslodze nav tik liela, kā tas bijis pirms gada vai diviem, bet pasākumu kopums joprojām tiek nodrošināts – ir Covid-19 pacientu ārstēšana, rehabilitācija, individuālo aizsarglīdzekļu apmaksāšana ārstniecības iestādēm un tāpat turpinām pozitīvo testu sekvencēšanu un notekūdeņu monitorēšanu, lai būtu kādu soli priekšā situācijai. Joprojām būtiska ir senioru un riska grupu vakcinēšana.

Šobrīd tiešām nav nekādu indikāciju, ka vīruss ir kļuvis bīstamāks, ir dažādi omikrona apakštipi, bet tie, īpaši vakcinētiem, cilvēkiem nerada nekādu risku. Tāpēc šobrīd nav nepieciešamības pēc tādiem drošības pasākumiem, kādi bija iepriekšējos gadus.

Covid 19 vakcīnu uzkrājums Latvijai radījis vismaz 20 miljonu eiro zaudējumus. Ko ar tām plānots darīt, ņemot vērā, ka iedzīvotāju interese par vakcināciju ir kritusies? Esat arī rosinājusi vakcīnas iemainīt pret medikamentiem onkoloģijai…

Jā, šādu rosinājumu paudu arī ražotājiem, par to, ka vēlētos iemainīt vakcīnu apjomu pret inovatīvām zālēm onkoloģijai. Esam arī iesnieguši sarakstu ar zāļu nosaukumiem. Domāju, ka tas būtu tikai cienījami no reputācijas viedokļa, ja tas tiktu darīts.

Kopumā Latvija vakcīnas iegādājās Eiropas vienotā iepirkuma ietvaros uz tādiem pašiem nosacījumiem kā citas ES valstis līguma ietvaros, ko noslēdza Eiropas Komisija (EK) ar vakcīnu ražotājiem. EK eksperti, izvērtējot esošo situāciju katrā valstī, arī sadalīja visām ES dalībvalstīm atbilstošu vakcīnu skaitu. Šajā posmā katra valsts atsevišķi neko nevarēja ietekmēt. Attiecīgi šobrīd mums ir liels vakcīnu krājums, kas nav nepieciešams, un tāpēc no pagājušā gada ne tikai Latvija, bet arī pārējās valstis vērsās pie EK vadības ar aicinājumu ieguldīt vēl lielākas pūles, lai nodrošinātu vēl lielāku elastību ar vakcīnu ražotājiem noslēgtajos līgumos un veicinātu reālajai situācijai atbilstošu vakcīnu piegādes grafiku un daudzumu dalībvalstīm. Sarunas par nosacījumu maiņu norisinās EK līmenī, un mēs tās diemžēl atsevišķi nevaram ietekmēt. Protams, mēs apzināmies vakcīnu ražotāju ieinteresētību nezaudēt līgumos paredzēto samaksu, bet tomēr uzspiežam uz piegāžu termiņu pagarināšanu. Šobrīd, zinot mūsu situāciju kopumā, mana prasība ir iemainīt šīs Covid-19 vakcīnas pret inovatīvām zālēm onkoloģijai.

Cik liels ir vakcīnu uzkrājums un kad paredzētas nākamās piegādes?

Šobrīd krājumos ir 2,1 miljons vakcīnu devu. Par plānotajām piegādēm mēs runājam, lai tās atliktu pēc iespējas ilgāk.

Vai krājumā ir daudz vakcīnu, kurām tuvākajā laikā beigsies derīguma termiņš?

To stingri monitorē SPKC un attiecīgi notiek vakcīnu ziedošana.

Speciālisti bieži norāda uz trūkumiem kompensējamo medikamentu sistēmā. Piemēram, uz to, ka Latvijā atšķirībā no kaimiņvalstīm netiek kompensēta progresīvāko medikamentu iegāde tā paša vēža ārstēšanai. Vai esat gatava rosināt šīs sistēmas pārskatīšanu?

Jā, esmu gatava, taču tajā pašā laikā apzinos, ka kompensējamo zāļu sistēma ir saistīta arī ar visu nozarei atvēlēto finansējumu. Ja runājam par šo gadu, tad tie ir papildu trīs miljoni eiro onkoloģijai, no kuriem liela daļa arī ir inovatīvām zālēm.

Pērn valdībā tika atbalstīts onkoplāns, kas paredz samazināt gaidīšanas rindu veselības aprūpes pakalpojumiem pēc onkoloģijas diagnozes noteikšanas vai slimības recidīva gadījumā, kā arī pārskatīt veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas kārtību “zaļajā koridorā”, kurš šobrīd praksē tā īsti nestrādā. Kādi risinājumi varētu būtu šīs problēmas novēršanai?

Mums ir ļoti labi pa sadaļām uzrakstīts onkoplāns un, protams, mēs gribētu to pēc iespējas 100% ieviest uzreiz. Šobrīd novirzītie 30 miljoni eiro ietver plašāku laboratorijas un datortomogrāfijas pakalpojumu apmaksu onkoloģijas pacientiem, kas nodrošinātu savlaicīgāku diagnostiku. Tāpat ir iekļauta paliatīvās aprūpes pieejamība un kvalitātes uzlabošana pacientiem mājās, specializētā pārtika, kas bija liela problēma iepriekšējā periodā, jaunu onkoloģijas medikamentu iekļaušana kompensējamo zāļu sistēmā, esošās terapijas turpināšana, kā arī ļoti būtiski onkoķirurģijā ir tarifu pārskatīšana.

Atgriežoties pie “zaļā koridora”, īpaši recidīvu atklāšanas gadījumos, kāpēc, jūsuprāt, līdz šim tas nav bijis īpaši veiksmīgs?

Tas ir tas pats jautājums par pacienta ceļu, tajā brīdī, kad ir noteikta diagnoze un ir skaidrs, kas tieši un cik lielā mērā, tad, ja ir situācija, ka tev nav koordinatora, kas tevi paņem aiz rokas un saka, ka operācija būs tad un tad, tad, protams, tas vai nu ir novēloti, vai aiziet pavisam citās stadijās. Tāpēc savlaicīgums ir ārkārtīgi būtisks. Ir vajadzīga dziļāka analīze, kāpēc tā ir bijis.

Sarunas sākumā minējāt pār vēža pacientu reģistra izveidi. Cik tālu ir šis process?

Tas ir ļoti būtisks jautājums, kas ietverts arī onkoplānā. Plānā paredzēts vēža pacientu reģistra un tā funkcionalitāšu izstrāde, kam piešķirts arī papildu finansējums. Reģistra izstrāde ir paredzēta vairākās kārtās, un pagājušajā gadā tika uzsākta pirmā kārta, kuras galvenais mērķis ir nodrošināt datus, kas ir nepieciešami populācijā bāzētam reģistram, uzkrājot un analizējot informāciju par visiem Latvijas pacientiem, kam ir diagnosticēts vēzis. Reģistrēt visu pamatinformāciju, informāciju par diagnostiku, pamatinformāciju par ārstēšanu atbilstoši starptautiskajam standartam. Pirmās kārtas rezultātā mēs iegūsim starptautiski salīdzināmus datus par Latvijas vēža pacientiem.

Plānojot jauno pieeju vēža pacientu reģistram, ir ārkārtīgi būtiski neradīt nevienu lieku soli un slogu ārstniecības personām un iestādēm, kas nozīmē, ka datu ievadīšanā tiek veidota datu savienojamība ar citām sistēmām. Tas nozīmē, ka reģistrs apvieno datus no visiem informācijas avotiem un iestāžu informācijas sistēmām, tādēļ datus nav jāievada vairākkārt. Reģistrā uzkrātie dati būs ļoti nozīmīgs resurss gan pētniecībā, gan arī jaunu ārstniecības metožu pilnveidē un jaunu izstrādē gan nacionālā, gan Eiropas līmenī.

Šobrīd e-veselībā testa režīmā ir pieejami 40 jauni klasifikatori, kas izmantojami jauna veida Latvijas reģistrā, tie veidoti pēc jaunas struktūras, pārskatot saturu atbilstoši starptautiskajām vadlīnijām un paredzot katram datu laukam nosaukumus gan latviski, gan angliski, lai jau datubāzes līmenī mēs varam šos datus analizēt un salīdzināt starptautiski. Šobrīd notiek izstrādes darbu pabeigšana, lai jau no marta e-veselības portālā ārstniecības personām būtu iespēja ievadīt datus par vēža pacientiem atbilstoši jaunajiem standartiem.

Tāpat RAKUS IT un projektu nodaļa šobrīd sadarbojas ar ārstniecības iestāžu informācijas sistēmu izstrādātājiem, lai nodrošinātu slimnīcu laboratorijas sistēmas un ārstniecības informācijas sistēmas pielāgošanu jaunā vēža reģistra prasībām un nodrošinātu, ka RAKUS, Stradiņa, Bērnu un reģionālo slimnīcu dati nebūtu jāvada vēža reģistrā, bet slimnīcas informācijas dati jau automātiski tiktu sūtīti uz to un arī otrādi, lai vēža reģistra dati nonāktu arī pašās slimnīcu informācijas sistēmās.

Šo visu sistēmu savienojamības mērķis ir uzlabot ārstniecības un diagnostikas procesu un speciālistu sadarbību, kas ir ārkārtīgi svarīgi.

Kādas ir prognozes, kad darbs pie reģistra varētu noslēgties?

Šobrīd esam otrajā kārtā, un gribu cerēt, ka gada beigās mēs pirmos rezultātus varētu redzēt.

Tāpat onkoplāns paredz arī izveidot visaptverošu, uz cilvēku centrētu paliatīvo aprūpi, kas neatkarīgi no iedzīvotāju sociālekonomiskā stāvokļa nodrošinātu savlaicīgus, kvalitatīvus un izmaksu ziņā pieejamus pakalpojumus, tostarp psihoemocionālo atbalstu dzīves nogalē gan cilvēkam, gan viņa ģimenei. Kādas problēmas jūs pašlaik saskatāt esošajā paliatīvās aprūpes sistēmā, un kā tās varētu risināt?

Problēma ir tā, ka šobrīd struktūra ir ļoti sadrumstalota, trūkst vienotas informācijas par iespējām. Jāatzīst, ka vēl viena problēma ir tā, ka valsts apmaksātās paliatīvās aprūpes pakalpojuma apmērs bērniem un pieaugušajiem nav vienlīdzīgs. Tāpat šī nevienlīdzība ir attiecībā pret reģionos un Rīgā dzīvojošajiem.

Pacientu skaits ar katru gadu palielinās, bet specialistu skaits nemainās un ir ilgstoši nepietiekams. Problēma ir arī materiālais atbalsts paliatīvās aprūpes pacientiem un piederīgajiem, kā arī tas, ka aprūpes tarifi neatbilst patiesajām izmaksām.

Ņemot vērā sabiedrības novecošanos, onkoloģisko un citu slimību pieaugumu, palielinoties diagnostikas un ārstēšanās iespējām, kas palielina dzīves ilgumu, varam droši secināt, ka nākotnē ievērojami palielināsies to cilvēku skaits, kuriem būs nepieciešama šāda aprūpe. Tādēļ ir paliatīvās aprūpes ziņojums ar mērķi sadarbībā ar Labklājības ministriju radīt visaptverošu uz cilvēku centrētu paliatīvo aprūpi, kas neatkarīgi no tā, kur tu dzīvo, neatkarīgi no sociālekonomiskā stāvokļa, nodrošinātu savlaicīgu, kvalitatīvu un izmaksu ziņā pieejamu aprūpi.

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā ir izskanējis priekšlikums, ka būtu nepieciešams veidot atsevišķu Paliatīvās aprūpes likumu. Vai to atbalstītu, un tas būtu kaut kāda veida risinājums?

Problēmas risinājumā jebkuri līdzekļi ir iespējami. Jau šobrīd ārkārtīgi svarīgi ir tie pasākumi, kurus kopā ar Labklājības ministriju plānojam, piemēram, veikt stratēģisko iepirkumu par mobilajām paliatīvās aprūpes brigādēm, lai nodrošinātu pakalpojumu tieši dzīvesvietā un visā Latvijā. Veselības ministrija iepriekš īstenoja pilotprojektu Liepājā un Dienvidkurzemes novadā, kur ir secinājumi. Pilotprojekta ietvaros tika nodrošināta paliatīvo pacientu uzraudzība, medikamentu administrēšana, manipulācijas, psihoemocionālā atbalsta pakalpojumi pacientiem un piederīgajiem, pacientu un piederīgo apmācības, kapelāna atbalsts, sociālo darbinieku atbalsts. Mobilās brigādes ir sasniedzamas 24/7. Pilotprojekts ļoti labi pierādīja, ka mobilās paliatīvās aprūpes pakalpojumu nodrošināšana tieši dzīvesvietā ir iespējama, pakalpojums bija savlaicīgs, kvalitatīvs un izmaksu ziņā efektīvs. Pilotprojekta ietvaros 2022.gada janvārī-oktobrī pakalpojumu kopumā nodrošināja 1695 gadījumos. Ir zināmi soļi veikti, bet vēl ir ārkārtīgi daudz darba, jo tas ir ļoti svarīgs sadarbības modelis starp VM, Labklājības ministriju un pašvaldībām. Protams, mani priecē arī privātās iniciatīvas, kas, saprotot problemātiku, var šo jautājumu risināt, veidot centrus.

Austrumu slimnīcā patlaban ir saspīlējums starp valdi un onkoloģijas centra ārstiem, cik zināms konkrēts risinājums vēl nav rasts, izveidotā darba grupa vēl strādā. Vai ir pamats bažām, ka šī iemesla dēļ varētu ciest onko pacientu aprūpe?

Šajā situācijā un konfliktā kopumā mans lielākais satraukums tiešām bija par pacientiem, vai pacientu situācija nepasliktināsies. Tieši tāpēc savā pirmajā vizītē arī devos uz RAKUS un tikos ar slimnīcas vadību un onkoloģijas centra ārstiem. Izrunājot situāciju ar visām pusēm, skaidrs, ka ir daudz darāmā, un tieši tāpēc RAKUS padomei uzdevu mēneša laikā atrisināt situāciju, kas ir izveidojusies valdei ar ārstiem. Uzdevums bija īstenot pasākumu plānu, kas līdzsvarotu saskarsmi un savstarpējās attiecības, kā arī nodrošinātu ārstniecības pakalpojumu nepārtrauktību pacientiem. Šobrīd ir iecelts jauns valdes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs Aleksejs Višņakovs. Varu apliecināt, ka viņš pieliek visas pūles un resursus, lai šo situāciju risinātu.

Ir iesākti konkrēti darbi, piesaistot centra darbiniekus, lai panāktu risinājumu un tiktu nodrošināta nepārtrauktība. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka tās kopumā ir sekas ilgstošam nepietiekamam nozares finansējumam, bet, protams, ir arī citi aspekti.

Pērn tika apstiprināts arī Psihiskās veselības aprūpes plāns. Ko ar plānu iecerēts mainīt?

Tieši šis plāns paredz gan jaunus, pierādījumos balstītus virzienus un pakalpojumus, gan arī turpināt pēdējos gados iesāktās labās pārmaiņas psihiskās veselības aprūpē gan bērniem, gan pieaugušajiem. Kopumā psihiskās veselības aprūpes organizēšana nākamos trīs gadus būtu jākoncentrē tieši ambulatorā aprūpē un sabiedrībā balstītu pakalpojumu stiprināšanai un attīstībai, arī jomā, kas saistīts ar vienotu kvalitātes kritēriju ieviešanu pakalpojumiem.

Plāns ietver sešus lielus programmatoriskus virzienus – gan agrīna intervence bērniem ar autiskā spektra traucējumiem, gan ēšanas traucējumu programmas, agrīnās intervences programmas pacientiem ar šizofrēniju, nemedikolozās ārstēšanas pieejamība, atbalsta grupas pacientiem un piederīgajiem, mobilo psihiatrisko komandu atbalsts noteikta profila pacientiem mājās, pieejamības uzlabojums reģionos utt.

Šis plāns arī prasa papildu finansējumu – šogad tie ir 5,2 miljoni eiro, nākamgad – 11,3 miljoni eiro un 2025.gadā – 12,6 miljoni eiro, bet katru turpmāko gadu vēl 13,8 miljoni eiro.

Kādas problēmas šobrīd saskatāt psihiskās veselības jomā?

Šobrīd plānā iezīmētais spektrs ļoti precīzi identificē problēmas, un domāju, ka tā ir laba ceļakarte šajā jomā, jo šobrīd problēmas ir uzliktas uz galda. Attiecīgi ir jāstiprina gan primārās aprūpes ārstniecība, gan citas jomas, jo gan Covid-19 laiks, gan kara problemātika ir tā, kas ietekmē sabiedrības psihisko veselību.

Iepriekš VM bija plānojusi sākt darbu pie jaunās digitālās veselības sistēmas, kas laika gaitā nomainīs slikti strādājošo e-veselību, kodola funkciju izstrādes. Vai ir jau sperti kādi pirmie soļi tās izveidē? Ko plānots darīt ar esošo e-veselību?

Jā, šobrīd NVD strādā pie šī jautājuma. Pirmkārt, strādā pie laboratorisko izmeklējumu pārskatu pieejamības nodrošināšanas valsts e-veselības sistēmā, tostarp arī laboratorisko rezultātu pārskatu atspoguļošana iedzīvotājiem un ārstniecības iestādēm. Otrs jautājums ir jau minētā vēža pacientu reģistra ieviešana, treškārt, Eiropas Savienības līmenī piedalās “IHelp” projektā kopā ar 34 ES institūcijām, kas nozīmē vadlīnijas pārrobežu veselības datu apmaiņai. NVD strādā pie risinājumiem pārrobežu pacientu pamatdatiem, e-recepšu apmaiņai, lai nodrošinātu informācijas pieejamību veselības aprūpes speciālistiem.

Savukārt, ja runājam par pāreju uz jaunu e-veselības sistēmu, salīdzinot ar e-veselības ieviešanu pagātnē, šobrīd ir mainīta pieeja sistēmas izstrādē un ieviešanā. Pirmkārt, tiks saglabāta un uzlabota jau esošā funkcionalitāte (e-recepte, e-slimības lapa, e-darbanespējas lapa, e-nosūtījums), lai tās integrētu arī jaunajā e-veselībā. Otrkārt, tiek pakāpeniski izstrādāta jauna funkcionalitāte, piemēram, laboratorisko pārskatu pieejamība, vēža pacientu reģistrs utt. Pēc veiksmīgas atsevišķu funkcionalitāšu izstrādes un ieviešanas e-veselības rīku kopums tiks pārcelts uz jauno platformu.

Plānojot un īstenojot pāreju uz jauno e-veselības sistēmu, tiek ņemta vērā, protams, arī nozares profesionāļu un organizāciju pieredze un viedokļi, kā arī, protams, īstenojam sadarbību ar visām iesaistītajām pusēm valsts pārvaldes iestāžu līmenī. Strādājot pie jaunās e-veselības ieviešanas, NVD fokusējas uz inovatīvām pieejām, lai mēs atbilstoši šim laikam nodrošinātu mūsdienīgu un uz pacientiem orientētu digitālo risinājumu. Es ļoti ceru, ka šajā procesā varēsim pēc iespējas ar laicīgiem soļiem iet uz priekšu, jo diemžēl jāatzīst, ka process ir ļoti iekavēts un tas ir apbēdinoši.

Kad varētu notikt pāreja uz jauno platformu un kas notiks ar veco?

Man šobrīd tādas atbildes nav, jo redzu, ka ļoti daudzas lietas tika aizkavētas un mēs nevaram teikt, ka viss notiek un darbs turpinās. Tā nav, ir jāizdara vēl daudz secinājumu un izpētes. Katrā ziņā pieeja ir mainīta, un ceru, ka tas mums iedos paātrinājumu un iespēju nonākt līdz labam rezultātam gan pacientiem, gan atvieglot darbu ārstiem.

Vai gatavojaties stāties kādā no AS veidojošajām organizācijām vai turpināsiet būt nosacīti “bezpartejiska” ministre?

Šobrīd par to nav bijusi ne runa, ne doma, ne arī laiks par to domāt. Šobrīd, nē.

LETA+