Inita Savicka
Daiga Lībiete no Beļavas pagasta jau kopš bērnības ir bijusi ciešā saiknē ar aitkopību, jo aitas audzēja viņas vecmamma, kura arī iemācīja pirmās zināšanas aitkopībā un rūpes par dzīvniekiem.
“Dzirkstele” ar Daigu tiekas viņas aitu kūtī. Tajā ir gan grūsnas aitas, kuras mierīgi guļ, jo pavisam drīz jau jānāk pasaulē mazajiem jēriņiem, gan aitas ar jau piedzimušiem jēriņiem. Mazie jēriņi ir piespiedušies pie savām mammām, un ziņkārīgi vēro, kas notiek, virmo siena aromāts, dzirdama aitu čāpstināšana un palaikam ieblēšanās.
Vidējais latvietis
Daiga rūpējas par 65 aitu mammu un 25 jaunaitu lielu ganāmpulku. “Tas nav daudz. Tas ir vidējais latvietis,” smaida Daiga.
Dažām aitu mammām šonedēļ un nākamnedēļ jābūt bērniņiem. “Vidēji aitām dzimst divi jēriņi. Vienai aitai šogad bija trīnīši, bet palika divi, jo vienam nejauši aitu mamma uzgūlās virsū. Tā arī notiek. Piemēram, šķirnes ‘Ile de France’ mammām ir četri pupi un viņas var pabarot arī četrus. Šī šķirne sāk lēnām attīstīties pa visu Latviju. Tā ir gaļas šķirne. Arī man ir šīs šķirnes auni un aitu mammas. Ir arī krustojumi, savukārt tumšgalvītes (‘Latvijas Tumšgalve’ – red.) vairs nav tik pieprasītas, jo tām ir specifiska aitas gaļas garša, bet krustojumiem nav jūtama šī specifiskā aitas gaļas garša. Ir, kas pagaršo un nemaz nezina, ka ēd aitas gaļu. Aitas gaļa skaitās diētiska un vērtīga, tāpat kā trušu gaļa. Ir, kas iecienījuši arī Tekselas šķirnes aitas. Tā ir gaļas šķirne. Saka, ka šai šķirnei ir problēmas ar dzemdībām, jo galvas ir lielas. Es jau no bērnības esmu bijusi kopā ar aitām. Šī ir gan vīra saimniecība (Jāņa Lībieša piemājas saimniecība), bet es esmu tā, kas panesās uz to un pavilka līdzi uz aitkopību. Tas ir kopš 1993.gada. Jā, pirms tam vecmamma turēja aitas, un es, maza būdama, vienmēr biju kūtī pie aitām. Atminos, ka man teica, ka atstās arī pa nakti mani pie aitām kūtī. Vecmamma dzīvoja tepat netālu, kur tagad es,” stāsta Daiga.
Plēsēji, slimības, cirpšana
Daiga atzīst, ja nodarbojas tikai ar aitkopību, tad laukos izdzīvot ar tik lielu ganāmpulku kā viņai nevar. “Ir grūti. Mums ir algots darbs. To, ko iegūstam no aitām, to ieguldām saimniecībā. Ir, kas paņem no mums auniņus audzēšanai. Ir, ko dodam gaļai, un vēl eksportam. Vienā gadā diezgan daudz aizgāja eksportam uz Holandi. Bija atbraucis pats holandietis. Pats skatījās aitas pļavā, kura viņam der un kura neder,” atminas Daiga.
Aitkopībā izaicinājumu netrūkst, un Daiga tos zina. Viens no tiem – slimības. Aitas ir uzņēmīgas pret parazītiem. “Parazīti padara aitas ievainojamas. Ja parazītu nav, tad viss kārtībā. Tagad ir asins parazīti, kas caur kuņģi izsūc asini, un tad aitām paliek baltas actiņas, parādās caureja, viņas izdilst. Šādos gadījumos uzreiz jādod pretparazītu zāles, bet arī ar tām tagad ir grūti. Mazajos iepakojumos to vairs nav, un daktere izraksta tikai lielos iepakojumus, savukārt lielais iepakojums – tās ir 500 devas. Tā Eiropa nolēma, ka mazo devu vairs nav,” stāsta Daiga.
Vēl viens no izaicinājumiem – plēsēji, kas var radīt nopietnus draudus ganāmpulkam. Arī aitu cirpšanu Daiga min kā izaicinājumu. Dienā, kad “Dzirkstele” viesojas pie Daigas, viņai ir ieplānota cirpšana. “Dienā nocērpu piecas aitas. Cērpu ar rokām. Ar jaunajām, kas nav pieredzējušās, cirpšana norit grūtāk. Gadā cērpu vienu reizi, bet var cirpt divas reizes. Gaļas šķirnes aitām ir īsāka vilna, un tā neaug tik strauji. Piena šķirnes aitām un tumšgalvītēm, kas ir kā vilnas aitas, tām vilna ir garāka un biezāka. Tās vajadzētu cirpt gadā divas reizes. Mums vilna aiziet mēslos. Protams, var vest un nodot vilnu, bet samaksa ir niecīga. Neatmaksājas. Ja vēl pats necērp aitu, bet par aitas cirpšanu jāmaksā 4 vai 5 eiro, un, ja par vilnu kilogramus maksā 50 centus…Tas neatmaksājas,” saka Daiga.
Aitkopība prasa daudz fiziska darba, jo tā ir ne tikai barošana, vilnas cirpšana, ārstēšana, bet arī kūts tīrīšana. “Tāda kārtīga ģenerāltīrīšana mums ir reizi gadā. Un visu mēs darām paši saviem spēkiem. Arī sienu gādājam paši. Ziemā dienā aiziet viens rullis siena. Ir, kad ēd smalkāku, bet citreiz brīnies – atved lakstus un liekas, diezin vai tādus ēdīs, īpaši zirdzenājus, nātres, un tas viss aiziet. Vienā gadā nopirkām sēklu, bet tās vietā sadīga pelašķi un pīpenes. Aiznesām tās uz kūtī aitām. Toreiz visa kūts tā smaržoja pēc pelašķiem! Nepalika neviena skrambiņa. Viss tika noēsts! Savukārt našķis aitām ir auzas,” stāsta Daiga.
No sākuma novēro, tad rīkojas
“Dzirkstele” jau rakstīja, ka aitkopju pulciņš, kuru pārstāv aitu audzētāji no Gulbenes, Balvu un Alūksnes novada, aicināja rīkoties saistībā ar vilku uzbrukumiem un zaudējumu kompensāciju.
Aitkopji bija sagatavojuši aicinājumu Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, Saeimas tautsaimniecības komisijai, Zemkopības ministrijas Meža departamentam, Valsts meža dienestam, Mednieku asociācijai, kurā vērsa uzmanību uz akūtu problēmu – vilkiem.
Daiga stāsta, paraksti ir savākti un nosūtīti tālāk attiecīgajiem dienestiem. “Kad zināsim kaut ko vairāk, grūti pateikt. Ja rezultāta nebūs, vērsīsim cilvēku uzmanību pa visu Latviju. Gads no gada vilki plēš aitas. Mums iesaka taisīt sētas, un mums arī ir pietiekami augsta sēta, bet tā nepasargā aitu no vilka. Elektriskais gans arī īpaši nepalīdz. Jaunie vēl piebremzē, jo nesaprot, bet vecāks un gudrāks vilks pāriet pāri. Pirms pieciem gadiem, kad piedzīvojām pirmo uzbrukumu, es dienā redzēju vilku māti. Viņa kā suns sēdēja meža malā. Acis nenovērsu un pēkšņi vienā momentā vairs nebija. Pēc kādām divām trim dienām bija uzbrukums aitām. Viņa pirms tam jau sēdēja un novēroja. Saka, ka vilki mēdz sākumā novērot paradums, ko un kā dari, un tad izstrādā risinājumu un padara to, ko viņiem vajag. Vilki ir gudri,” saka Daiga.
Bet plēsēji nav iemesls, lai Daiga nolaistu rokas, Viņa ir apņēmības pilna turpināt rūpēties par savu aitu ganāmpulku. To paplašināt gan viņa nedomā. “Nevaram, jo nav tik daudz platību. Tik, cik ir, tik ir. Apkārt mums ir graudu audzētāji, liellopus tur. 70 aitu mātes ir maksimums, ko varam,” saka Daiga.
Burgundieši un auntruši
Bez aitu ganāmpulka Daigas saimniecībā ir arī truši. Ir Burgundijas šķirnes trušu tēvi un auntrušu tēvi. Truši tiek turēti savām vajadzībām. “No truša paēd visa ģimene. Var sataisīt kotletes, karbonādes un vēl zupas izlase. Šīs arī vairāk ir gaļas šķirnes,” saka Daiga.
Izrādās, ka no vilkiem ir cietušas ne tikai Daigas aitas. Viņas trušus plosījuši suņi. Tā esot bijusi viena reize, kad suņi pastrādājuši posta darbu. Tie, izmantojot spēku un asos zobus, trusi izrāvuši no būra. Mēs zinājām, kas tie bija par suņiem, un ar saimniekiem runājām, bet, kamēr līdz policijai netikām, rezultāta jau nebija. Vairāk gan nekas tamlīdzīgs nav bijis,” stāsta Daiga.
SIF_MAF2024 #stiprakopienastipravalsts
Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.
Reklāma