Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Gulbenietis atvaļinātais ģenerālmajors Juris Zeibārts: “Bez pārliecības nevar.”

Šobrīd Juris Zeibārts kā atvaļinātais rezerves ģenerālmajors tiek aicināts uz pasākumiem, lai jaunajai paaudzei paustu savu redzējumu gan par Latvija bruņotajiem spēkiem, gan izaugsmes iespējām jebkurā profesijā. Foto: Gatis Bogdanovs

Patriotisma mēnesī laikraksts “Dzirkstele” turpina iesākto tēmu par valsts Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kas dod mums drošības sajūtu un rūpējas par valsts aizsardzību. Šoreiz par savu dienestu un šā brīža politiskās situācijas redzējumu savas domas pauž gulbenietis atvaļinātais ģenerālmajors Juris Zeibārts.

“Mans militārais dienests sākās Gulbenes 25. Zemessardzes bataljonā, kur nonācu pilnīgi apzināti uzreiz pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas. Uzreiz pēc likuma par Zemessardzes izveidi pieņemšanas 1991.gada augusta beigās vai septembra sākumā pierakstījos Zemessardzē. Tas tobrīd notika Gulbenes pilsētas pašvaldībā, kur reģistrēja tos iedzīvotājus, kas vēlējās stāties Zemessardzē. Bataljons tobrīd vēl nebija izveidots, par tā pirmsākumiem “Dzirkstelē” nesen jau stāstīja pirmais komandieris Valērijs Gabdulļins. Kad bataljons sāka veidoties, rudenī sākās pirmās nodarbības, oficiāli zvērestu savai valstij devu 1992.gada janvārī un kā zemessargs piedalījos bataljona dzīvē. 1993.gada vasarā Valērijs man kā rezerves virsniekam piedāvāja kļūt par bataljona štāba priekšnieku, un tā es no brīvprātīgā zemessarga kļuvu par štata darbinieku un iepriekšējo darbavietu, kas bija Gulbenes muzejā, nomainīju pret Zemessardzi. Tā arī sākās mans profesionāla virsnieka ceļš. Mans tā brīža rīcība bija pilnīgi pašsaprotama un loģiska. Abi mani vectēvi, Brīvības cīņu dalībnieki, palika Sibīrijā, māte ceļu uz Sibīriju dabūja mērot divreiz, tāpēc mans lēmums stāties Zemessardzē bija pilnīgi loģisks. Vēlākos gados mani ārzemju kolēģi starptautiskajā vidē jautāja: “Kāpēc mūsu attieksme pret “kaimiņu” ir tāda, kāda ir, kāpēc nenovērtējam Čaikovski, lielo baletu vai Puškinu?” Tad nu savas ģimenes vēsturi mēdzu viņiem pastāstīt kā piemēru, kāpēc mūsu attieksme pret “lielo kaimiņu” austrumos nav uzticības un mīlestības piepildīta. Protams, ir tūkstošiem ģimeņu ar līdzīgiem stāstiem par notikumiem, kas skāruši Latvijas iedzīvotājus, un tie ir tikpat nozīmīgi. Tāda bija mana pārliecība. Tāpēc domāju, ka lielākā daļa no tiem latviešiem, kas uzauguši Padomju Savienībā, darīs visu, lai nekad vairs tur neatgrieztos,” uzsver J.Zeibārts.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Juris Zeibārts (no kreisās) Zemessardzes 25. Gulbenes bataljonā 1993.gada vasarā. Foto: no personiskā arhīva

– Kāds bija tavs ceļš līdz darbam Briselē?

– Es teikšu tā – ja nebūtu bijuši padomju laiki, nebūtu kļuvis par vēsturnieku. Savas ģimenes tradīciju iespaidā es uzreiz būtu bijis armijnieks, bet būt par profesionālu virsnieku padomju armijā man nebija pieņemami. Tāpēc nākamā izvēlē bija vēsture. Jāpiebilst, ka nekad neesmu nožēlojis ne savas vēsturnieka studijas, ne darbu Gulbenes muzejā. Tas ir labākais, kas ar mani tajos laikos varēja notikt.

Zemessardzes bataljonā sāku kā vienkāršs zemessargs, tad – vada komandiera vietnieks un štāba priekšnieks. Štāba priekšnieks jebkurā militārā vienībā ir nākamais pēc komandiera. Vienības štābu var saukt par vienības smadzenēm, un štāba priekšnieka uzdevums ir to vadīt.

1999.gadā tiku pārcelts uz Rīgu par Zemessardzes Studentu 65.bataljona komandieri. Man patika šī vienība un dienests tajā, tas bija izaicinājumiem bagāts. Bataljona uzdevums bija augstskolu studentu militārā apmācība, un bataljona rotas bija Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Rēzeknē, Daugavpilī. Vienīgi jebkuram, kurš no laukiem atnāk uz Rīgu, nemaz tik viegli uzreiz neiet – ir sevi jāpierāda galvaspilsētas kadriem.
Dienests Rīgā vēlreiz parādīja, ka būt virsniekam nozīmē mācīties visu mūžu. Katra pakāpe, katrs nākamais amats prasa jaunas zināšanas un iemaņas, līdz ar to bruņotajos spēkos jebkuram virsniekam pēc noteikta laika ir jāturpina sava militārā izglītība.

Ņemot vērā manas vācu valodas zināšanas, divus gadus pavadīju Vācijā, Hamburgā, Bundesvēra Vadības akadēmijas ģenerālštāba kursā un pēc atgriešanās tiku nosūtīts uz Liepāju, kur biju 4.brigādes štāba priekšnieks un reizē pildīju arī brigādes komandiera pienākumus. Tas sakrita ar Zemessardzes reorganizācijas laiku, kad brigādes tika pārveidotas par Zemessardzes novadiem. Šis laiks vēju pilsētā man patika – gan darbs, gan pati pilsēta. Vienīgā problēma bija tā, ka mani Kurzemes kolēģi bija vīlušies, ka man negaršo viņiem tik tīkamie sklandrauši, un izloksnes mums atšķīrās diezgan manāmi. Citādi lepnajiem kurzemniekiem iebildumu, ka viņu komandieris ir no tālās Vidzemes, nebija.

Tad atpakaļ uz Rīgu, kur man tika uzticēts veidot tolaik Zemessardzes 3.novadu. Toreizējā reorganizāciju un brigāžu pārveide par novadiem, kā pierādīja dzīve, nebūt nebija veiksmīgākais Aizsardzības ministrijas politiskais lēmums. Nu jau kādus gadus Zemessardze ir atguvusi brigāžu struktūru savā organizācijā.
Biju iesaistīts 2006.gada NATO samita Rīgā nodrošinājuma plānošanā. Tad tiku iecelts par Latvijas Zemessardzes komandieri, bet vēl pēc trim gadiem – 2011.gada beigās – tiku pārcelts uz Nacionālo bruņoto spēku Apvienoto štābu – vispirms par štāba priekšnieka vietnieku, vēlāk par Apvienotā štāba priekšnieku, kas pēc būtības ir arī Latvijas bruņoto spēku komandiera vietnieks. Tas nozīmēja pamest Zemessardzi, un tam es, tā teikt, spirinājos pretī, cik spēju. Taču armija nav tā vieta, kur paša vēlmes ir vissvarīgākās, un pavēles ir jāpilda.

Vēl pēc nepilniem sešiem gadiem – darbs Briselē NATO mītnē, kur ieņēmu Latvijas militārā pārstāvja amatu. Ar šo amatu es arī beidzu savu militāro dienestu, jo pēc likumiem ar manu dienesta pakāpi drīkstēja būt aktīvajā dienestā ne ilgāk par 60 gadu vecumu.

Juris Zeibārts akadēmijā Vācijā pie kārtējās mācību kartes 2002.gada vasarā. Foto: no personiskā arhīva

– Kādas bija tavas funkcijas Briselē?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– NATO štābs Briselē ir, ja tā varētu teikt, civili militārs. Pareizāk to būtu saukt par NATO galveno mītni. Šajā ēkā kauju shēmas un plānus neviens nezīmē, vadošā loma tajā ir dalībvalstu ārlietu resoram. NATO mītnē tiek pieņemti politiski militāri lēmumi, kurus konkrētos plānos pārvērš NATO militārie štābi, vispirms jau Apvienoto spēku Eiropā galvenais štābs, kas atrodas turpat Beļģijā, Monsā.

NATO šobrīd vada Jens Stoltenbergs, kas ir civila persona, un galvenajā mītnē katrai valstij ir sava delegācija, kuras cilvēku skaits atkarīgs no valsts lieluma vai pareizāk – cik lielu pārstāvniecību katra valsts var atļauties. To sastāvā ir Ārlietu ministrijas un Aizsardzības ministrijas civilie pārstāvji, arī karavīri. Es biju Latvijas militārais pārstāvis NATO Militārajā komitejā, kas ir organizācijas augstākais militārais lēmējs. Militārā komitejā parasti trīs reizes gadā tiekas visu NATO valstu bruņoto spēku komandieru līmenī, pārējā laikā viņus aizstāj militārie pārstāvji. Citiem vārdiem – man bija tiesības un pienākums paust Latvijas bruņoto spēku viedokli. Mūsu valsts pārstāvniecības galvenā funkcija bija kopīgi panākt, lai jebkurā lēmumā tiktu ievērotas arī Latvijas intereses.

– Vai tad mērķi nav vienoti?

– Ir, bet katrai valstij ir sava uztvere un intereses. Saistībā ar Krieviju nekad domas nedalījās mums, trim Baltijas valstīm, un Polijai, kuras saprot, kas ir Krievija. Darba grupās, kurās ikdienā, gatavojot dokumentus lēmumu pieņemšanai, strādā pārstāvniecības personāls, pārsvarā bija kolēģi no valstīm, kurām Krievija bija kaut kas tāls. Grūti bija viņiem atvērt acis, lai viņi saprastu, kas ir mūsu kaimiņš aiz Zilupes. Domāju, ka tagad tās ir kaut cik vaļā, bet tolaik manī tas radīja izbrīnu. Es sapratu, ka cilvēki, kuri dzīvo aiz Polijas robežas, attiecībā uz Krieviju dzīvo ilūzijās. Labi, ka tagad beidzot klāt NATO ir nākuši somi, jo arī viņiem ir savs viedoklis par kaimiņvalsti.

Tas nebija viegls darbs. Atrast pareizos vārdus, lai pārliecinātu kolēģus vai vēl ļaunāk – lai kādu neaizvainotu, ir ļoti grūti. Savu interešu aizstāvība tur notiek pat pie pusdienu galda un kafijas krūzes, jo jāpanāk ir kopējs viedoklis, kad visas dalībvalstis par jebkuru lēmumu pasaka “jā”. Pateikt “nē” un nobloķēt kādu lēmumu ir pēdējais “trumpis”. Reizēm pasmejos – raibā kamuflāžā skriet pa mežu un piedalīties mācībās bija vieglāk, nekā ikdienas formā tērptam risināt teju diplomātiskas sarunas ar citu valstu kolēģiem.

– Vai arī tu esi teicis lielo “nē”?

– Jā. Gan Latvija vienpersoniski, gan kopā ar baltiešiem, gan poļiem. NATO terminoloģijā to sauc par klusuma laušanu – tas ir tiešs tulkojums no angļu valodas. Taču tad process ieilgst. Vienalga ir jāmeklē argumenti, jāmeklē kompromisi un jānonāk pie simtprocentīgi vienota risinājuma. Tas gan parasti notiek darba grupās vai individuālās sarunās, jo labais tonis prasa pateikt to koleģiāli un savlaicīgi, ka kādu lēmumu neatbalstīsim. Tā sauktā klusuma laušana ir pēdējais “trumpis”. Pa vidu vēl birokrātija. Diemžēl tās arī tur ir ne maz, kas, saudzīgi sakot, mani ne vienmēr iepriecināja.

– Vai esi bijis misijās?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Afganistānā kā Latvijas kontingenta komandieris biju 2010.gadā. Vēl vairākas reizes Afganistānā esmu bijis, citus dienesta uzdevumus pildot. Diemžēl laikam jau, skatoties uz to visu atpakaļ, jāsecina, ka no malas kādam iedot pārliecību nav iespējams. Jāprot cīnīties pašiem un pašiem jābūt pārliecībai.
Var jau dot naudu, ieročus, tehniku, bet, ja valdībai un pie varas esošajiem nav pārliecības un gribas cīnīties, tad tam laikam nebija daudz jēgas. Afgāņu valdības bruņoto vienību vietā biežāk cīnījās NATO puiši, jo pašiem pietrūka dūšas. Talibi ņēma virsroku pār Afganistānas valdību, jo diemžēl viņiem bija pārliecība, lai arī mums absolūti nepieņemama, par kuru viņi bija gatavi cīnīties.
Mēs redzam, ko tagad spēj ukraiņi, būtībā viņi cīnās visas Eiropas labā, apturot to ļaunumu, ko nes mūsdienu Krievija.

Juris Zeibārts (centrā) Afganistānā 2010.gada rudenī. Foto: no personiskā arhīva

– Tavs viedoklis par palestīniešu un izraēliešu konfliktu?

– Esmu Izraēlas pusē, jo tā ir demokrātiska valsts un dzīvo pēc demokrātijas likumiem. Jā, tur ir ortodoksālie jūdaisma piekritēji, bet citādi tā ir normāla valsts rietumu izpratnē. Taču islāmam ir pavisam citas vērtības. Katra reliģija ir godājama un cienījama, bet, ja tā kļūst par apsēstību, kā šinī gadījumā, tad tas vairs nav normāli.

Varam jau skatīties atpakaļ un analizēt, kurš ko kādā brīdī un kādu apstākļu pēc ir ko darījis, bet, ja lietas sauc īstajos vārdos, tad palestīniešu uzbrukums vērtējams kā kārtējais centiens iznīcināt Izraēlu un tās tautu. Tas, ko daži nesaprot vai izliekas nesaprotam, ir tas, ka “Hamās” un vēl citām organizācijām pat prātā nenāk dzīvot līdzās ar Izraēlu – viņu mērķis, ko viņi nemaz neslēpj, ir Izraēlas fiziska iznīcināšana.

– Vai vajadzīgs obligātais militārais dienests?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Sen jau vajadzēja. Tagad gan to sauc par valsts aizsardzības dienestu. 1995.gadā biju aizkomandēts uz Ādažiem, uz jaunkareivju mācību bataljonu. Pēc paša pieredzes kā vada komandieris mācību bataljonā zinu, ka jau pēc diviem mēnešiem ar katru iesācēju var kaut ko sasniegt – gan fiziski, gan garīgi. Ir cits jautājums: cik liela patlaban ir bruņoto spēku kapacitāte? Visam vajag aprīkojumu, tehniku, kazarmas un instruktorus, taču šīs spējas ir jāattīsta. Jāturpina attīstīt jau esošās spējas un arī jaunās militārās spējas – tas viss prasa resursus.

Jebkurā gadījumā tas ir pareizs lēmums. Visi zina NATO piekto pantu par kolektīvo aizsardzību, taču Ziemeļatlantijas līgumā pirms piektā panta ir trešais, kurā teikts, ka katrai valstij ir jābūt spējīgai sevi aizstāvēt. Mēs nevaram gaidīt kaimiņu un sabiedroto palīdzību un ticēt piektajam pantam, ja paši darām nepietiekami. “X stundā” jārīkojas uzreiz, un tam ir vajadzīgi savi zinoši un apmācīti cilvēki un tehnika. Tāpēc aizsardzībai ir vajadzīgi tie 2 % no IKP un pat vairāk, jo pēc būtības bruņotajiem spēkiem katrā valstī ir jābūt tāpēc, lai viņi nekad netiktu izmantoti.

– Ko tu teiktu tiem, kas savu dzīvi grib saistīt ar bruņotajiem spēkiem?

– Visa mana “militārās izglītības bagāža” ir apgūta četrās valodās, tāpēc bez svešvalodām laikam neiztikt. Ja ģenerālštāba kurss man sanāca vācu valodā, tad Augstākā komandējošā sastāva kurss Baltijas aizsardzības koledžā Tartu jau bija angļu valodā. Protams, angļu valodas zināšanas pēc mūsu iestāšanās NATO ir obligāta prasība visiem virsniekiem. Es angļu valodu sāku mācīties, kad man bija pāri 40, tāpēc lai neviens nesaka, ka kāds valodām ir par vecu. Bet nevajag nonākt otrā galējībā un domāt, ka ar latviešu valodu neko nevar panākt. Tā ir dzimtā un tā ir jākopj.

Kas attiecas uz krievu valodu, tad jāatšķir divas lietas – valodas zināšana un krieviska dzīves izpratne un kultivēšana, krievu valodas pieprasīšana darba piedāvājumos vietā un nevietā. Man krievu valodas zināšana ir bijusi priekšrocība pat Briselē. Līdz 2014. gadam NATO ar Krieviju bija tā sauktais “medusmēnesis”, NATO ar Krieviju kā sadarbības valsti centās risināt jautājumus par stratēģisko partnerību. NATO tajā laikā līdz galam nespēja “atkost”, ka Krievijas publiskajā telpā NATO vienmēr bija ienaidnieks, to sauc – pieņemt vēlamo par esošo. Arī manā laikā Briselē šī “kaite” līdz galam nebija pazudusi. Tagad gan tas lielā mērā ir beidzies un ceru, ka uz visiem laikiem.

Lai uzturētu vismaz kādu dialogu, arī manā Briseles laikā aptuveni reizi pusgadā bija NATO–Krievijas sanāksme. Sanāksmēm nebija rezultātu, bet katrs izteica savu pilnīgi pretējo viedokli. No sākuma klausījos sinhrono tulkojumu angļu valodā, bet tad sāku klausīties Krievijas runātāja tiešo runu. Jebkurš tulkojums ir kā daļēji destilēts ūdens: var perfekti iztulkot tekstu, bet reizēm pazūd jēga un galvenais – zemteksti, kas raksturīgi tieši krievu valodai. Man nervi ir stipri, tāpēc regulāri lasīju arī krievu ziņas, kamēr tas bija iespējams, jo tāds nu bija dienesta pieradums – ir jāzina, ko domā mūsu kaimiņš. Tā nu bija mana lielā priekšrocība iepretim maniem Rietumu kolēģiem.

Topošajiem karavīriem gribu teikt, lai savus dienesta pienākumus pilda godam un apzinīgi, tad neizpaliks ne amati, ne pakāpes!

FAKTI: Par Juri Zeibārtu

1959.gada 18.septembrī dzimis Rīgā.
1992.gadā iestājies Zemessardzē.
1993.-1999.gadā – Zemessardzes 25. Gulbenes bataljona štāba priekšnieks.
1999.-2001. gadā Zemessardzes 65. Studentu bataljona komandieris Rīgā.
2001.-2002.gadā – mācības Bundesvēra Vadības akadēmijas Ģenerālštāba kursā Vācijā.
2003.-2008.gadā – Zemessardzes 4. brigādes štāba priekšnieks, vēlāk Zemessardzes 1. novada komandieris Liepājā, Zemessardzes 3. novada komandieris Rīgā.
2008.gadā iecelts par Latvijas Zemessardzes komandieri.
2010.gadā – Latvijas kontingenta Afganistānā komandieris.
2011.gada maijā piešķirta brigādes ģenerāļa dienesta pakāpe.
2011.gadā iecelts par Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieka vietnieku operacionālajos jautājumos.
2012.gadā stājas Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieka amatā.
2014.gada augustā iegūst ģenerālmajora pakāpi.
2016.gada augustā tika pārcelts uz Briseli, kur ieņēma Latvijas militārā pārstāvja NATO amatu.
2019.gada septembrī sasniedzot maksimālo aktīvā dienesta vecumu, atvaļināts rezervē atbilstoši likumam līdz 2030.gada septembrim.

Projektu līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.
#SIF_MAF2023

Līdzīgi raksti

Reklāma

Komentāri ir slēgti

Komentāri (2)

  1. Ar Juri un Irīnu saskāros Gulbenes vidusskolā, neviena slikta vārda, šādi skolotāji bija kā kulaks uz acs. žēl, ka tas brīdis bija salīdzinoši īss.

    1
    4
Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.