Inita Savicka
Aija Harisone no Beļavas “Gāršniekiem” tic, ka laukiem arī ir nākotne
Beļavas pagasta “Gāršniekos”, kur valda klusums, miers un harmonija, dzīvo pirtniece Aija Harisone. Viņa tur dzīvo saskaņā ar dabas ritmu. Kad ciemos pie viņas ierodas “Dzirkstele”, Aija ir iekurinājusi pirtiņu. “Par pirti ir jārunā pirtī,” smaidot “Dzirkstelei” saka Aija.
Izrādās, Aija ir no Balvu novada un pirms divarpus gadiem iegādājās šo īpašumu.
“Mēs ar vīru vēlējāmies kārtīgu lauku sētu, tādu senu un vienalga kur. Un šī lauku sēta izvēlējās mūs. Var teikt, ka tā pati atnāca. Ieraudzījām sludinājumu. Atbraucām paskatīties ar vīru, un mums abiem diviem ļoti patika, bet naudas nebija tik daudz, cik par šo īpašumu prasīja, un, kamēr mēs domājām, šo māju pārdeva citam cilvēkam. Nedaudz sabēdājāmies. Bet pēc kāda laika sludinājumos pamanījām, ka atkal šī māja ir ielikta pārdošanā. Izrādās, tas cilvēks, kas iedeva rokasnaudu, pazuda. Un tad mēs ar saimniekiem sarunājām, ka varam maksāt pa daļām. Nomaksājām, tāpēc ir šis stāsts, ka māja izvēlējās mūs. Šie gadi te ir bijuši ļoti labi. Ir sajūta, ka nekur citur neesmu dzīvojusi,” atzīst Aija.
Pirmajā vasarā, kad aizgājusi uz mežu lasīt sēnes, teikusi: te ir tik labi, te ir pilnīgi viss, ko viņa grib, izņemot baravikas, bet, paejot 50 metrus, priekšā ieraudzījusi arī baraviku vietu.
Aija vēlas, lai šī ir miera osta ne tikai viņai. Iecere ir radīt mierpilnu atpūtas vietu arī citiem. “Vēlamies te attīstīties. Ir doma par viesu māju, kur cilvēki var atbraukt un pabūt klusumā ar dabu. Izveidot te vietu, kur cilvēks var padomāt par savu veselību – garīgo, fizisko, emocionālo, jo cilvēks ir viens vesels un nevar šīs lietas nodalīt,” uzsver Aija.
Ir jāiemācās domāt par sevi
Aija līdzīgi kā daudzi citi savulaik bija devusies peļņā uz Īriju. Tie bija seši gadi. “Zināju, ka tur dodos uz laiku. Domāju, ko varētu darīt Latvijā, un radās doma par pirti, jo pirts man vienmēr ir patikusi,” saka Aija.
Atgriežoties Latvijā, Aija apguva zinības pirts skolā. “Tā ir SIA “Pirts skola” vienīgā akreditētā pirts skola valstī. Un diplomēta pirtniece esmu jau septiņus gadus. Esmu gan pirtniece, gan pirts meistare. Pēc profesiju klasifikatora pirtnieks strādā pirtī, bet pirts meistars organizē viņam darbu. Reāli dzīvē pirts meistaram ir vairāk prasmju par pirtnieku. Kad pabeidzu “pirtniekus”, man Pirts skolā piedāvāja strādāt par pasniedzēju, un es četrus gadus, tas ir līdz kovidam, arī nostrādāju,” atminas Aija.
Šobrīd liela daļa cilvēku dzīvo straujā dzīves ritmā – pienākumi, atbildība, stress. Aija vēlas, lai “Gāršnieki” kļūtu kā patvēruma vieta arī citiem no ikdienas skrējiena. Viņa uzsver, ka dzīves skrē-
jienā ir jāspēj apstāties. Ja pats to nesaprot, tad slimība vai kādi notikumi to izdarīs paša cilvēka vietā.
“Es arī iesaku cilvēkiem, kas atbrauc uz šejieni, lai telefonu izslēdz, noliek malā un tajā dienā vispār pacenšas nedomāt ne par ko citu kā tikai par sevi. Un cilvēkiem ir jāiemācās domāt par sevi. Mans novērojums – cilvēki domā par citiem, lai nav jādomā par sevi. Cilvēki runā par iziešanu no komforta zonas. Tas nenozīmē, ka iziet no kaut kā laba uz nepatīkamu, bet tieši otrādi – no tā nepatīkamā iziet beidzot labajā. Cilvēki sevi nepazīst. Un tad labāk ir domāt par citiem: redz, kā es rūpējos par citiem, es visu laiku uztraucos, – tā sevi mierinot, ka šādā veidā jūtas noderīgs, labs un pareizs. Domā par citiem, aizmirstot par sevi. Ir laiks apstāties un padomāt par sevi! Tas ir ļoti svētīgi!” uzsver Aija.
Cik var, tik dara
Viņa tic, ka laukiem ir nākotne.
“Dzīvot laukos – no vienas puses varētu domāt, ka tā ir luksusa lieta, bet, tā kā mums bērni ir pieauguši un uz skolu nav jāved, tad es teiktu, ka laukos, ja ir vēlme darboties, izdzīvot var un var ne tikai izdzīvot, bet var dzīvot. Un labi var dzīvot. Bet tas ir individuāli. Ja patīk pilsēta, tad var ļoti labi dzīvot pilsētā, ja cilvēkam patīk lauki, tad ļoti labi var dzīvot laukos. Iespējas vienmēr ir visur. Viss atkarīgs no paša cilvēka. Mēs darbojamies. Cik varam lēnām, tik darām. Kredītus neņemam. Mans dzīvesbiedrs ir skolotājs Rīgā un Balvos. Kad viņš mācījās par skolotāju, domāja, ka ar skolotāja profesiju dabūt darbu var jebkur. Tagad, kad skolas tiek slēgtas, nemaz tik viegli atrast darbu nav tur, kur dzīvo,” stāsta Aija.
Šobrīd nav aktīvākais periods
“Man nav jāiet uz darbu, jo tas, ko es daru, ir mana sirdslieta. Tas pat nav hobijs, tas ir tas, kas man ļoti patīk, līdz ar to man nav jāstrādā,” smaida Aija.
Kā novērojusi Aija, ka ziema nav tas laiks, kad visvairāk brauc uz pirti. “Ziemās un pavasaros tās vairāk ir sestdienas un svētdienas. Vasarās cilvēki brauc atvaļinājuma laikā. Uz pirti brauc arī ārzemju latvieši, kas vasarā ir atbraukuši uz mājām. Aktīvākais periods man šobrīd nav,” stāsta Aija.
Pirts rituāls vienam cilvēkam ilgst trīs stundas. Process sākas jau no paša rīta.
“Tajā dienā es dodos uz mežu, sagriežu egļu, priežu zarus, savācu brūklenājus. Kad cilvēks ir atbraucis, mēs aprunājamies. Pēc sarunas dzeram tēju, pasildām kājas vanniņā, tad cilvēks dodas uz lāvas. Lēnām ķermenis tiek uzsildīts, pavējots ar pirts slotiņām. Kad ķermenis ir labi sasilis, tad seko procedūra ar skrubi, ko pati gatavoju. Skrubim pamatā ir sāls un augi. Cilvēks ar to paguļ, pasildās, tad nomazgāju un vedu atpūsties pagulēt ārā arī ziemā. Ziemā galvenais ir labi cilvēku sasegt ārā. Pēc kāda laiciņa nākam atkal iekšā pirtiņā. Tad atkal sildu ķermeni un seko pēriens ar slotiņām. Slotiņu izvēlos es pati pēc sajūtām. Pēc pēriena ir kontrastiņš vai tepat pirtiņā ar aukstu ūdeni, vai uz dīķi. Pēc tā seko medus maska ķermenim. Tas ir vai nu tīrs medus, vai medus ar šokolādi, medus ar augiem, medus ar augļiem vai ogām, medus ar garšvielām. Cilvēkiem ļoti patīk medus ar šokolādi, jo šokolādē ir laimes hormoni. Pirts rituāls – tā tiešām ir liela bauda gan ķermenim, gan dvēselei!” stāsta Aija.
Sieniet kārklu slotas un ejiet pirtī!
“Man gan tādas slotiņas nav, bet vēlos pieminēt – lai cilvēki pievēršas kārklam! Kārkls ir superkrūms! Kāda ir kārkla daba? Pamēģini to iznīdēt! Nevar! Kārklam ir tāda dzīvības enerģija! Cilvēki, sieniet kārklu slotas un ejiet pirtī! Kārkls iedos cilvēkam spēku. Un tas attiecas ne tikai uz slotām. Kad sāks plaukt, vajag raut mizas, izmantot tās vannās. Tas šķidrina asinis. Arī tēju var dzert, bet tikai vieglu,” stāsta Aija.
Viņa skaidro, ka kārklu slotas ir jāsien maija beigās un jūnija sākumā. Līdz Jāņiem ir jāsien pīlādža un kārkla slotiņas, jo pēc tam tie paliek asi un ļoti nobrieduši, bet pārējās slotiņas būtībā var siet līdz pat septembrim.
“Ozola slotiņas – vispār augusta beigās un septembrī, jo tad tas ir nobriedis, stiprs un labs. Bērzs ir universāls un labs visos gadījumos. Var sasiet gan plakanu, gan apaļu slotiņu. Skujeņu slotiņas ļoti labas! No skujeņiem jāmērcē tikai kadiķis. Egle un priede nav jāmērcē. Es skujeņus vairāk izmantoju vējošanai. Pēc skujeņiem ļoti ieteicams ir nopērties ar lapu slotiņu, vislabāk ar bērzu. Priede – tas ir dzīvesprieka koks, to noteikti vajag ziemā, kad mums trūkst saules. Ja negribas pērties ar skujeņiem, tad tos vienkārši var ienest pirtī,” stāsta Aija.
Aijai jau no bērnības ir paticis staigāt pa pļavām un vērot ziedus. Ja bērnībā gadījies saslimt, tad mamma vārījusi zāļu tējas. Un pirmās zināšanas par augiem viņa ieguvusi tieši no mammas. Rādot “Dzirkstelei” savas sietās augu slotiņas, Aija saka: “Dabā mums ir pilnīgi viss! Mums ir ļoti bagātīga augu valsts. Ja mēs to ikdienā izmantotu, būtu labāka pašsajūta.”
APTAUJA
SIF_MAF2024 #stiprakopienastipravalsts
Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.
Reklāma