Austrija: Vulkānzeme atklāj attīstības noslēpumu

Atvadoties no Austrijas federālās zemes Štīrijas, kur grupa Gulbenes un apkārtējo novadu lauksaimnieku smēlās austriešu pieredzi, ceļamaizei saņēmām stāstu. Skolēns noķēra tauriņu, paslēpa to plaukstās aiz muguras un jautāja savam skolotājam, vai tauriņš ir dzīvs vai miris. Skolotājs atbildēja, ka atbilde tāpat kā tauriņš ir viņa rokās. Tieši tā ir arī dzīvē – viss ir mūsu rokās. Tāds ir Štīrijas Vulkānzemes attīstības lielais noslēpums, ko mums centās atklāt ceļojuma dienu laikā.

“Es ticu, ka katrs mazattīstīts reģions ir topošais tauriņš, kam jāpapūlas, lai izaugtu no sava kokona. Mums vienmēr kaut kā trūkst vai ir par maz, bet ir vajadzīga vīzija, lai zinātu un saprastu, ko vēlamies sasniegt. Ja ir vīzija, tad ir vieglāk pamanīt iespējas,” atzīst Feldbahas mērs Jozefs Obers. Viņš ir šī reģiona attīstības ģenerators.

Austrijas “nabagmāju” pārvērš attīstītā reģionā

Štīrija ir lielākais, zaļākais un daudzveidīgākais Austrijas reģions. Tajā ir gan augsti kalni, gan vīna dārzi, gan pilsētas. Tagad tā ir otra labākā, attīstītākā un veiksmīgākā pavalsts Austrijā. Taču pēc Otrā pasaules kara šis bija atpalicis reģions, kuru dēvēja par Austrijas “nabagmāju”. Vajadzēja atbrīvoties no šī vērtējuma un aizspriedumiem. J.Obers mudināja pievērst uzmanību saviem talantiem un vietējai produkcijai. Pamazām radās ticība, ka paši saviem spēkiem ir spējīgi radīt pārmaiņas un produkciju, par ko var gūt gandarījumu un peļņu.

Tiesa, pārmaiņām domās, darbos un vērtējumā bija vajadzīgi 20 gadi. To laikā iezīmējas Vulkānzemes attīstības ceļš. Tas nebija viegls, jo bija jāpārvar milzu pretestība. Vulkānzemes attīstība tagad iezīmēta līdz 2025.gadam. Tajā ir trīs galvenie virzieni: kulinārija, amatniecība un dzīves spēks. Tiem izmanto vietējos resursus un apkārtnes vērtības. Vienlaikus štīrieši atsakās no lielražošanas un izvēlas identitāti, ko atpazīst pēc kvalitātes zīmola “Štīrijas Vulkānzeme”. To var izmantot uzņēmumi, kas atrodas reģionā un izmanto vietējās izejvielas. Tie uzņēmumu apvienībā piedalās ar līdzmaksājumu, ko tērē reklāmai, bukletiem, kā arī jauno uzņēmēju atbalstam. Štīrijas vīzija līdz 2040.gadam paredz izveidot dzīvošanai piemērotāko reģionu, kurā noteicošā ir atziņa: “Miers ir mūsu nākotnes kapitāls.”

Rada vīziju un zīmolu – spēcīgu kā vulkāns

Alus un viskija ražotnes “Lava Brau” īpašnieks Romāns Šmits ir Štīrijas reģiona mārketinga vadītājs. Tieši pēc viņa iniciatīvas radās nosaukums “Štīrijas Vulkānzeme”. R.Šmits atdzīvināja stāstu par vulkānu, kas te aktīvi darbojies pirms miljoniem gadu. Vārds “vulkāns” izsauc asociācijas, radot spēcīguma un varenības simbolu, kas ir piemērots zīmols straujai attīstībai. R.Šmita uzņēmums ir neliels, tomēr ieguvis plašu atpazīstamību, turklāt spēj produkciju pārdot par iespējami augstāko cenu. R.Šmita alus darītava gadā saražo tik, cik lielās ražotnes vienā dienā, toties var lepoties, ka viņa alus ir “dzīvs”.

R.Šmits atzīst, ka reģiona šķiņķa ražotne “Vulcano” ir veiksmīgs uzņēmums. Viņš to neapskauž un novēl tam lielu bagātību, jo tad arī pie viņa atnāks lielāka labklājība. Reģiona filozofija ir – ēdot Štīrijas šķiņķi, ir jādzer vietējo ražotāju vīns. “Tad mums vienam no otra ir jāpērk. Tas nav nekāds grēks – pirkt no kaimiņa. Ja visi cilvēki no Latvijas, kuri pēdējos gados ir apmeklējuši Štīriju, sanāktu kopā un radītu savu attīstības vīziju, tad Latvija pēc 10-15 gadiem izskatītos pilnīgi citāda. Šī iespēja ir jāmeklē pašos! Ja jums ir bērni un jūs stāstāt, ka lauksaimniecībā nevar nopelnīt, tad viņi pamet laukus un dodas uz pilsētu, izvēloties citu profesiju. Turpretim, atklājot, kā var nopelnīt, viņi paliek un turpina vecāku darbu. Reģionā ir izveidojušies jauni uzņēmumi, kas labi pelna,” uzsver R.Šmits.

Ģimeņu un kaimiņu sadarbība ir spēka avots

Apmeklējām Vulkānzemes biedru saimniecības, kurās strādā ģimenes. Tradīcijas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē. Kapfenšteinas pilī, kas kopš 1918.gada ir Vinkleru – Hermadenu ģimenes īpašums, šobrīd dzīvo un strādā četras paaudzes. Pils saimniekiem Georgam un Margotai Vinkleriem ir četri dēli, kuri kopīgi ar savām dzīvesbiedrēm un bērniem rūpējas par vīnogu audzēšanu, vīna ieguvi un pārdošanu, kā arī par pils restorāna un viesnīcas darbību. Kristofers Vinklers izrāda vīnogu stādījumus, vīna pagrabu, kas celts 1600.gadā kā stallis, bet vīna glabāšanai to izmanto no 1965.gada. Saimnieki lepojas ar augstvērtīgiem vīniem, starp kuriem īpašs ir “Olivin”, kas nosaukts pusdārgakmeņa olivīna vārdā. To var atrast reģiona kalnu zemē.

Katrā mūsu apmeklētajā ražotnē stāstījums tika sākts, iepazīstinot ar ģimeni, arī dzimtu kā Kapfenšteinas pilī. Sākumā tas šķita neparasti, līdz radās izpratne, cik tas ir svarīgi. Reģiona attīstības pamatā ir trīsvienība – reģionāla saimniekošana, sadarbojoties un kooperējoties, ģimene un dzīves kultūra. Savstarpējā draudzība Vulkānzemē ir jūtama. Ir acīmredzams, ka tieši sadarbība, kooperācija palīdzējusi uzvarēt depresiju un līdz ar to atpalicību.

Gandrīz pie katras ražotnes ir veikaliņš, kurā var iegādāties ne tikai tās, bet arī citu Vulkānzemes ražotāju produktus. Vairāki ir pašapkalpošanās veikaliņi, kuros var paņemt, ko vēlas, un atstāt naudu. Nereti tās esot pat vairāk, nekā vajadzētu būt. Apbrīnas vērta ir informācija un glīti noformēto preču izkārtojums tā, lai viss būtu saprotams un ērti nopērkams.

Laimīgas cūkas klausās mūziku un iet dušā

Vītināta šķiņķa un gaļas izstrādājumu ražotne “Vulcano” ir lielākais Štīrijas Vulkānzemes biedrs. Tajā nobaro 6000 cūku. To audzēšanas pamatā ir senas cūkgaļas produkcijas ražošanas tradīcijas. Lai sagatavotu labas kvalitātes šķiņķi, vajadzīga laba gaļa, tāpēc mērķtiecīgi tiek krustotas cūku šķirnes. Labam šķiņķim nepieciešams lielāks tauku īpatsvars gaļā, tāpēc liela uzmanība tiek pievērsta barošanas un turēšanas apstākļiem.

“Vulcano” ir laimīgas cūkas. Tās atrodas vaļējā novietnē, guļ sienā un karstā dienā var atvēsināties dušā. Bija iespēja redzēt, ar kādiem spiedzieniem tās dodas zem dušas. Industriāli audzējot cūkas, tās 5,5 mēnešu vecumā sasniedz 100 kg dzīvsvaru, bet “Vulcano” tās 10 mēnešu vecumā sver 150-170 kg, jo netiek veicināta ātraudzība. Tas vajadzīgs, lai iegūtu lielāku tauku īpatsvaru gaļā. Jo augstāka tauku kušanas temperatūra, jo labāka ir šķiņķa garša. Cūkai nepieciešami 20 kg barības 1 kg speķa ieguvei.

Gada laikā ražotnē iegriežas 35 000 apmeklētāju. Ir speciāla prezentācijas telpa, kurā ar dažādu multimediju palīdzību var sajust gan vēju, gan šķiņķa aromātu. Savukārt mākslinieka zīmēta filmiņa stāsta par cūciņu, kas sapņoja par zvaigznēm un rosināja savu saimnieku sapņot.

Augļu kauliņi un ogu sēkliņas ir īpaša vērtība

Pirms 30 gadiem Helmuts Buhgrabers pārņēma saimniecību “PSO” no vecākiem, kas tobrīd audzēja 7 govis un 30 cūkas, apsaimniekoja 10 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes un 5 ha meža.

“Jau 18 gadu vecumā vecāki man ļāva darīt visu, ko vēlos. Veicu lielas pārmaiņas, uzbūvēju ēku, kurā tiek sagatavotas zālāju sēklas. Pārliecināju sadarboties vairākus lauksaimniekus, un sākām piedāvāt zālāju sēklas Austrijas tirgū,” stāsta H.Buhgrabers.

Sākumā viņam šķita, ka ar šo ražošanas virzienu pietiks, tomēr drīz saprata, ka jārūpējas par uzņēmuma attīstību, tāpēc domāja, ko vēl varētu žāvēt. Izdomāja attīrīt un žāvēt aveņu sēklas, lai tās izmantotu pārtikas industrijā. Bija vajadzīgi divi gadi, lai sagatavotu atbilstošu tehniku šim procesam. Tas bija sākums, bet tagad attīra un žāvē arī plūškoka, zemeņu sēklas, kas tāpat kā aveņu sēklas noder jogurtos.

“Kad gatavo produkciju no augļiem un ogām, ļoti daudz paliek neizmantotu pārpalikumu. Mēs tos savācam un piešķiram jaunu vērtību. Tās ir labas izejvielas: ābolu serdes, vīnogu, plūmju, aprikožu, persiku, ķiršu kauliņi. Kauliņus nomazgā, izžāvē un pāršķeļ, lai izņemtu sēkliņas, kas ir ļoti vērtīgas. Tās izmanto farmācijā un kosmētikā. Savukārt čaumalas noder kā kurināmais,” skaidro H.Buhgrabers.

Uzņēmumā 60 % ražošanas veido pārpalikumu pārstrāde, kurai izejmateriālu atved no Ungārijas, Beļģijas, Spānijas, Vācijas, Francijas, Itālijas. Šobrīd uzņēmums ir sagatavots, lai apstrādātu 500 tonnas ķirbju sēklu, arī plūškoka augļu sēklas un kukurūzu.

Lielākā vīnogu un vīnu dažādība

Štīrieši audzē vairāk vīnogu šķirņu nekā jebkurā citā vīnkopības apgabalā Eiropā. Vīnu īpašo garšu un aromātu veido atrašanās vieta, klimats un augsne.

Nestelbergas augļu audzēšanas uzņēmums gatavo ābolu un vīnogu vīnu. “Lai iegūtu izcilu produkciju, augļi ir jānolasa ar rokām,” tāda ir ražotnes saimnieka Jozefa Nestelberga pārliecība. Viņa ģimene jau kopš 1891.gada ir labākā lauksaimniecības izejvielu gatavotāja, kas saņēmusi neskatāmas zelta medaļas. Uzņēmums ir starp septiņiem līdzīgiem, kuri ir apvienojušies. Katrs ražo savu produkciju, bet mārketinga aktivitātes ir kopējas. Saimniecībā ir 24 ha augļu dārzu, lielākā daļa kalnu nogāzēs, kur, protams, tos apkopt un novākt ir grūtāk. Gadā tiek saražoti 15-20 tūkstoši litru vīna un sidra, kā arī ābolu sēklu eļļa un stiprais ābolu degvīns. J.Nestelbergs spriež, ka nevajag ņemt vērā – vīnu ražo jau ļoti sen, jo vienmēr var atrast veidus, kā gatavot jaunus un labākus.

Jobstu ģimenes bioloģiskajā degvīna ražotnē izmanto augļus un ogas. Saimniecībā tiek audzēti ķirši, pīlādži, persiki, bumbieri, āboli. Gandrīz visi augļi un ogas tiek pārstrādāti. Ražas laiks ir no jūnija līdz oktobrim, tāpēc visu novākt var pašu spēkiem. Jobstu saimniece uzsver, ka viņas lielākā bagātība ir seši bērni. “Uzņēmuma filozofija ir – mazs, labs un savs. Galvenais ir tas, ka ar nopelnīto pietiek pašiem un nav jāmaksā strādniekiem,” uzsver saimniece. Viņa ir studējusi augļkopību. Pirms 10 gadiem pārņēma vecāku saimniecību, kurā audzēja govis un cūkas, un nolēma ražot degvīnu. Lai gan neesmu stipro dzērienu cienītāja, jāatzīst, ka aveņu degvīna aromāts ir tāds pats kā tikko atvērtai aveņu ievārījuma burciņai.

Plūškoks un mārrutki – veselībai

Štīrija ir lielākais melnā plūškoka audzēšanas reģions pasaulē, tāpēc īpašs ir plūškoku dārza apmeklējums augļu pārdošanas kooperatīvā, kur saimnieko Kristlandu ģimene. Ģimene apsaimnieko 12 ha dārzu: 5 ha plūškoku, 2 ha ābeļu, 5 ha upeņu, 3 ha aroniju, kā arī plūmes un bumbieres. Sāka ar divu veidu ievārījumiem, bet tagad ir 40 veidu produkti: ievārījumi, džemi, sulas. Tos pārdod 60-70 Austrijas un Vācijas veikalos, arī internetveikalā. Savukārt Feldbahā divās ceptuvēs bulciņās izmanto ievārījumus. 90 % plūškoku augļu pārdod krāsvielu ražošanai. Kad novāc plūškoka ogas, tās uzreiz ir jāsasaldē, jo citādi sabojāsies. Ogas novāc ar rokām. Tiek izmantoti arī ziedi.

Plūškokus audzē arī Latvijā, taču to produkcija ir maz pieejama. Līdzīgi ir ar mārrutku audzēšanu. Toties Vulkānzemē tos dēvē par Štīrijas penicilīnu, audzē un izmanto daudzveidīgi. Reģionā iegūst un pārdod 99 % no visiem Austrijā audzētajiem mārrutkiem. Tos izmanto gan kā garšas piedevu ēdieniem, gan ārstniecībai. Saimniecībā “Tappaf” ir 50 ha zemes, no kuras 5 ha aug mārrutki, pārējā platībā – ķiploki, labība un kukurūza. Tiesa, mārrutku stādīšanas, kopšana un arī novākšana nav ne viegla, ne vienkārša. Iespējams, tāpēc citur to maz praktizē. Pārsteidza mārrutku zupa, ar ko mūs cienāja un kuras recepti varēja uzzināt.

Štīrijas saulītes – eļļas ķirbji

Braucot pa Štīrijas asfaltētajiem un līkumotajiem ceļiem, kas vijas te kalnā, te lejā, bieži var redzēt laukus ar zeltainiem nelieliem ķirbjiem. Tie ir īpašie Štīrijas ķirbji, no kuriem spiež eļļu un gatavo visdažādākos produktus no sēklām.

Vecākā eļļas spiestuve pie Rābas upes ir saglabājusi savu unikalitāti un joprojām strādā. Tā bijusi ļoti senas dzimtas nodarbošanās no 1845.gada. Otrā pasaules kara laikā dzirnavas cieta, tomēr vecās iekārtas ir saglabātas un atjaunotas ar LEADER projekta atbalstu. Fotogrāfijā ir redzama arī iekārta, ko dēvē par Štīrijas “eļļas govi”, jo tās darbības princips ir līdzīgs piena slaukšanai no govs. Tiesa, tagad ķirbjus novāc ar speciālu mašīnu, kas uzdur ķirbjus un nogādā tvertnē, kur tos sasmalcina. Izskalo sēklas, bet ķirbja mīkstums paliek uz lauka. Pēc tam sēklas izžāvē un var pārstrādāt visu gadu. No hektāra iegūst apmēram 700-800 kg sēklu.

Bijām arī Šalku dzirnavās, kur nu jau divus gadus vairs nemaļ miltus, bet ir dažādu eļļas augu spiestuve. Nebija izdevīgi pārstrādāt 10 tonnas iespējamas 100 tonnu miltu jaudas vietā, toties radās iespēja vairāk laika veltīt jaunu produktu radīšanai. Pārstrādā ķirbjus, kas aug 50 ha platībā, un vēl 20 partneru audzētos. Nodarbināti septiņi cilvēki, kuri gatavo visdažādāko produkciju no ķirbjiem. No 40 kg ķirbja iegūst 2,5 kg sēklu, 1 kg eļļas. Dienā saražo 150 litrus eļļas. Un visur, kur baudījām maltītes, uz galda bija ķirbju eļļa.

Negaidīt atbalstu

Protams, varētu stāstīt vēl un vēl par redzēto un dzirdēto. Tomēr svarīgāks par visu ir tas, ko katrs paņem sev – domu, vīziju, rīcību. Turklāt nepieciešama spēja un prasme darīt, negaidot valsts vai citu atbalstu. Fuchsa ģimenes uzņēmumā, kas pirmais un vienīgais Austrijā sācis audzēt un pārstrādāt rīsus, pārsteidza atziņa: “Nav nākotnes kultūrai, kurai nepieciešams atbalsts.” Saimniecība tādu nesaņem, jo rīsiem Austrijā tas nav paredzēts. Kāpēc sāka audzēt rīsus? Gribēja pamēģināt. Uztrauca vienīgi, vai štīrieši pirks rīsus, kuri ir dārgāki nekā citur audzētie. Bija pārsteigums un prieks, kad apkārtējie iedzīvotāji vēlējās iegādāties tieši Fuchsu ģimenes rīsus. Tas ir stimuls attīstībai.

• Mārīte Dzene