Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Madonas novads: Pie alpaku cirpšanas meistara

Ianam Storijam ļoti patīk fotografēt alpakas. Reizēm viņš izveido kalendārus ar savu alpaku fotogrāfijām. Foto: Pārsla Konrāde.

Briti Ians un Džoana Storiji Latvijā dzīvo jau aptuveni 15 gadus. Kad ierodamies “Griezītēs”, kas atrodas netālu no Ērgļiem, Ians sākumā atvainojas, ka joprojām neprot runāt latviešu valodā. Taču tas netraucē, jo komunicējam ar tulka starpniecību.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ians stāsta, ka kopš 2000.gada abi ar sievu braukuši uz bērnu nometnēm Latvijā mācīt angļu valodu. Viņiem ļoti patika mūsu cilvēki un tā atmosfēra, kas ir Latvijā. Viņi dzīvojuši un strādājuši gan Dānijā, gan ASV, bet turpināja katru gadu braukt uz Latviju pie draugiem, kas dzīvoja Ērgļos. Un tad viņiem piedāvāja tur nopirkt dzīvokli. Tā kā Ianam patīk klusums, tas arī motivēja teikt dzīvoklim – jā. Ians un Džoana izlēma, ka jāpamēģina, kā ir dzīvot Latvijā. Īpašniecei, kura pārdeva dzīvokli, piederēja arī zeme, kuru viņa lūdza pieskatīt. Ians un Džoana piekrita, jo viņiem vienmēr ir bijis dārziņš. Zemes platība ir aptuveni 12,8 hektāri. Šobrīd šī zeme pieder Ianam, jo viņam bija iespēja šo zemi iegādāties.

Diezgan aukstumizturīgas

Kad pirms 12 gadiem Austrālijā precējās Iana meita, viņi devās uz Austrāliju. Tur viņi pamanīja veikaliņu, kurā bija aplaku vilnas izstrādājumi. Džoanai ļoti patīk visādi rokdarbi, viņa ieinteresējās par šo apģērbu un konstatēja ka tas ir ļoti maigs. Tā viņi sāka domāt par alpakām un par to, vai tās varētu iedzīvoties Latvijā. Austrālijā alpaku audzētavā viņi uzzināja, ka ziemā alpakām nevajadzētu salt, ja ir pietiekami gara vilna. Patiesībā alpakas ir diezgan aukstumizturīgas. Aptuveni gads pagāja, lai saprastu, kā par alpaku jārūpējas, kas ir jāzina, pirms iegādājas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

No kāda Stokholmas alpaku audzētāja viņi iegādājās trīs alpaku zēnus. Kad alpakas bija atvestas, viņi paņēma divus krēslus, nosēdās siltumnīcas galā, paņēma kafijas tases, skatījās uz alpaku zēniem un domāja: ak, dievs, ko esam izdarījuši! Iepriekšējā pieredze, kad dzīvoja Anglijā, bija trīs vistas un kaķis.

Pēc gada Ians un Džoana vēlreiz devās pie šī alpaku audzētāja pēc alpaku meitenēm. Viņi dabūja četras meitenes, tiesa, vienai bija jau 18 gadi. Parasti alpakas dzīvo kādus 18-20 gadus.

Vasarā un līdz decembrim viņi dzīvo pie alpakām treilerī. Tad dodas uz Ērgļu dzīvokli, bet katru dienu brauc pie alpakām. Janvārī Ians pamanījis mazu alpaku bērniņu, kuram blakus stāvēja 18 gadus vecā alpaka. Tātad tā bija viņa mamma, lai gan neviens par to nezināja. Par laimi, kaimiņos dzīvoja veterinārārste, kura ieradās palīdzēt glābt situāciju. Diemžēl mazais alpaku bērniņš izdzīvoja tikai piecas dienas, jo nebija pieredzes un mamma bija par vecu, nebija piena.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Jācērp reizi gadā

Ians stāsta, ka nākamajos gados bija tāda sajūta, ka viss iet divus uz soļus uz priekšu un vienu atpakaļ – tika zaudēti gan mazie alpaku bērniņi, gan lielās alpakas. Pērn rudenī, kad viesojāmies pie Iana un Džoanas, viņiem bija 20 alpakas.

Alpakas ir kamieļu dzimtas dzīvnieki. To savvaļas priekšteči ir vikuņa un gvanako. Alpakas un mājas lamas ir cilvēka veidotas, tāpēc cilvēkam par viņām ir jārūpējas. Lama sver 130 kg un ir lielāka par alpaku, kura ir 50-60 kg smaga. Lamai mugura ir taisna, tā ir masīvāka, spēcīgāka, paredzēta smagumu pārnēsāšanai. Alpakām mugura ir apaļa, neko nevar likt uz muguras. Domāta vilnas un gaļas ieguvei.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Savvaļas dzīvniekam vilna izaug līdz attiecīgam izmēram un izkrīt. Cilvēka radītājiem dzīvniekiem vilna aug, aug un aug, tāpēc tā ir jānocērp, citādāk tā saveļas un dzīvnieks nevar pakustēties, viņam plēš ādu. Alpaka ir jācērp reizi gadā. Ians bija dzirdējis dažādus “briesmu” stāstus par cirpējiem, tāpēc nolēmis, ka cirps pats. Pirmo alpaku palīdzēja nocirpt kaimiņš, kurš audzē aitas, otru mēģinājuši cirpt paši, bet tā pēc tam izskatījusies briesmīgi un vilnu nevarēja izmantot. Ians atrada kursus Anglijā, kuros mācīja cirpt alpakas. Kad viņš šos kursus izgāja, viņam alpakas cirpšana aizņēma tikai 35 minūtes. Šobrīd viņš ir profesionāls alpaku cirpējs, viņš cērp ne tikai savā saimniecībā, bet arī visā Latvijā un arī Igaunijā. Šobrīd cirpšana Ianam aizņem 10 minūtes. Alpakai vērtīgā “segas” daļa ir uz muguras, pleciem un dibena. Tā ir vismaigākā vilna.

No vienas alpakas var iegūt 1-1,5 kg derīgās vilnas. Interesanti, ka pie cirpšanas pie reizes paskatās arī zobus. Alpakai ir apakšā 6 zobi, kas aug taisni. Reizēm šie apakšzobi mēdz pāraugt un tad alpaka nevar kārtīgi paēst, jo augšā zobu nav. Tie tad ir jānogriež, bet tas nav bieži. Puišiem apmēram 2-3 gadu vecumā sākt aug ļoti asi āķa formas kaujas zobi, ar kuriem gan jātiek galā. Cirpšana maijā, jūnijā, jo jānocērp līdz vasara sākuma, jo ir alpakas kas ir nomiruša sno pārkaršanas. Alpakas vilnai nav lanonīna.

Alpakām ir divas šķirnes – huakaija jeb “mazie plīša lācīši” ir visvairāk aukstumizturīgi, otra šķirne ir suri. Alpakām ir 22 oficiālās krāsas – no baltas uz melnu. Ians saka, ka pasaulē šobrīd varētu būt 2,5 miljoni alpaku, kas ir diezgan maz. Interesanti, ka alpakai ļoti nepatīk, ja aiztiek galvu, tāpēc to nevajag glaudīt, bet var ar delnas otru pusi paberzēt viņai kaklu vai muguras daļu.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.