Ar ticību Latvijas nākotnei izskan 14.jūnija pasākumi Gulbenē un Litenē

Sibīrijā dzimušos latviešu bērnus, viņu pēctečus 14.jūnijā pulcināja piemiņas pasākums pie Gulbenes dzelzceļa stacijas. Viņi bija paši galvenie šajā dienā – izdzīvojušie, savu dzimtu dzīvotgribas apliecinātāji, kuri izturējuši visus nepelnītos pāridarījumus. Un tomēr 14.jūnijs Gulbenē un Litenē – tas ir bijis un jau 83 gadus arvien ir nacionālas nozīmes datums un Latvijas patriotu pulcēšanās vieta. Tā tas bija arī šoreiz.

Gulbenē un pēc tam Litenē pasākumos klāt bija Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Zemessardzes komandieris ģenerālis Kaspars Pudāns. Piedalījās sēru pasākumā arī vairākas augsta ranga atvaļinātas Latvijas militārpersonas, piemēram, NBS bijušie komandieri – ģenerālleitnants Raimonds Graube un viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, kā arī atvaļinātais rezerves ģenerālmajors Juris Zeibārts. Klāt bija kadeti, karavīri, zemessargi un jaunsargi.

Piemiņas pasākumu Gulbenē vadīja novada deputāts Normunds Mazūrs. Pie Induļa Rankas veidotā pieminekļa 1941. un 1949.gada represiju upuriem stāvēja karavīru godasardze.

Jāatgādina, ka šis piemineklis tika atklāts 1999.gadā par iedzīvotāju ziedojumiem. “Dzirksteles” arhīva raksti liecina – par šā pieminekļa izveidi Gulbenē rūpējās gulbeniete Velta Jurjāne, kura arī bija politiski represētā.

Par spīti tam, ka 14.jūnijs Latvijā ir sēru diena, pasākums izskanēja gaiši, sirsnīgi un nākotni apliecinoši. Šo gaisotni palīdzēja radīt Zemessardzes orķestris. Gulbeniešu un viesu nestie ziedi sagūla gan pie piemiņas akmens, gan otrpus dzelzceļa stacijai pie izsūtīto piemiņas plāksnes, kas veltīta 1941. un 1949.gada represētajiem. Piemiņas plāksne atklāta 1989.gadā.

N.Mazūrs atgādināja, ka 1941. gada 14.jūnijā vairāk nekā 15 400 Latvijas pilsoņu tika deportēti, daļu no deportētajiem arestēja un ieslodzīja, pārējos nometināja Sibīrijā un Tadžikistānā. Tā bija pirmā masu deportācija no Latvijas. Deportācijas sākums bija naktī uz 14.jūniju pēc pusnakts.

A.Švinka, uzrunājot klātesošos piemiņas pasākumā Gulbenē, teica: “Pirms 83 gadiem Padomju Savienības okupācijas režīms veica plānotu, nežēlīgu noziegumu pret latviešu tautu.” Viņš akcentēja, ka represiju galvenais mērķis bija salauzt cilvēku gribu, sadrumstalot, iznīcināt valstiskās piederības un vienotības sajūtu. A.Švinka uzsvēra, ka “deportācijas upuri bija Latvijas politiskā, ekonomiskā elite, Latvijas armijas karavīri, virsnieki, policijas virsnieki, augsta ranga valsts ierēdņi, aktīvi politiķi, augstskolu mācībspēki, uzņēmēji, tirgotāji, kultūras darbinieki – visi tie, kuri būtu spējīgi pretoties un cīnīties pret padomju režīmu”. Viņš arī akcentēja, ka šāds nežēlīgs liktenis skāra vismaz 400 Latvijas armijas virsniekus no Litenes un Ostroviešu nometnes, kuri tika apcietināti un izsūtīti uz Sibīriju un citām Krievijas ziemeļu teritorijām; virsnieki, kuri pretojās represijām, izsūtīšanai, tika sodīti ar nāvi.

A.Švinka šajos senajos notikumos saskata paralēles ar tagadējiem notikumiem Ukrainā, kur nežēlīgu karu uzsākusi un turpina Krievija, pastrādājot noziegumus pret Ukrainas valsti, tās iedzīvotājiem, atņemot ierasto dzīvi, slepkavojot, izvarojot, iznīcinot mājvietas, sagraujot nākotnes perspektīvas.

Viņš uzvēra, ka Latvija ir atguvusi savu neatkarību un šodien mēs dzīvojam brīvā valstī, kas pati par sevi lemj, raksta savus likumus. A.Švinka arī atgādināja, ka šogad mēs svinam Latvijas dalības NATO 20.gadskārtu un alianses 75. pastāvēšanas gadskārtu. “Latvija ir aizsargāta,” apliecināja A.Švinka un piebilda, ka par to, lai Latvija būtu brīva, iepriekšējās paaudzes ir samaksājušas ļoti dārgi.

+ 13