Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Arī Gulbenē piemin janvāra barikāžu notikumus

Jaunā paaudze no stāstiem uzzina, kā pirms 34 gadiem ar kailām rokām nosargāta Latvija

JAUNIEŠUS aicināja iedegt simboliskus ugunskurus, kā to pirms 34 gadiem darīja vecāki un vecvecāki.
FOTO: GATIS BOGDANOVS

Ievadīja janvāra barikāžu piemiņas pasākumu Gulbenē Latvijas valsts himna, kuru dziedāja Guntars Eniks. Klātesošie viņam pievienojās. Starp viņiem – gan kādreizējie vēsturisko janvāra barikāžu dalībnieki, gan jaunie cilvēki, kuri uzauguši, klausoties stāstos par to dienu notikumiem, un kuri Latvijas mīlestību paņēmuši mantojumā no iepriekšējām paaudzēm.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ar dēliņu Eduardu uz pasākumu bija atnākusi arī Annija Bērziņa, kuras dzimtā puse ir Limbažos, bet viņa ir ieprecējusies šeit un dzīvo Gulbenē. Viņas dzīvesbiedrs ir Krišs Bērziņš, ģimenē aug arī meitiņa Ance.

“1991.gada janvāra barikāžu laikā es biju nepilnu mēnesi veca, bet toreiz uz barikādēm Rīgā brauca mans tētis Juris Martinsons, kurš nu jau ir aizsaulē. Es vienmēr piedalos janvāra barikāžu piemiņas pasākumos, lai atcerētos to laiku un stāstus, kurus man stāstījis tētis. Šie stāsti man, mūsu ģimenei ir ļoti nozīmīgi, ir atmiņu vērti,” stāstīja Annija.

Klusinātā un ģimeniskā noskaņā pie ugunskuriem, malkojot karstu tēju, sarunas turpinājās vēl ilgi.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Novada deputāts Gunārs Babris “Dzirkstelei” pastāstīja, ka 1991.gada janvāra barikāžu laikā no Mālmuižas kopā ar jauniešu grupu no Sinoles devies kolhoza “Rainis” autobusā. Priekšsēdētājs Pēteris Gabranovs tolaik bija arī Latvijas PSR Augstākās padomes deputāts. Viņš bijis atbalstošs. To “Dzirkstelei” apliecināja arī Guna Švika, kura tagad ir novada domes priekšsēdētāja vietniece, bet tolaik Lejasciemā strādāja par dispečeri. Viņas pienākums bijis plānot autobusus, kuri katru dienu no Lejasciema brauca uz barikādēm Rīgā.

Pirms 34 gadiem uz janvāra barikādēm Gunārs devies, būdams vien 23 gadus vecs. “Visi bijām jauni, spēcīgi. Mēs stāvējām pie Augstākās padomes. Dežurējām uz maiņām. Mūsu uzdevums bija bloķēt iebrauktuvi, lai neviens tur netiktu iekšā ar bruņutehniku,” viņš atcerējās. Runājot par to, vai bija iedomājies, par kādu Latviju stāv un kāda tā būs pēc gadiem, Gunārs atbildēja: “Ko mēs tajā laikā domājām… Mēs zinājām, ka mums ir jābūt. Latvijai ir jābūt. Un ir jābūt brīvai valstij. Kāda tā izveidosies tālāk, laikam jau tajā laikā bija grūti spriest. Mēs arī šodien nezinām, kas būs pēc 20-30 gadiem, kāda būs Latvija un kāda būs Eiropa un pasaule. Daudz kas mainās. Dzīve iet uz priekšu. Latvija ir maza, bet galvenais ir saglabāt savu identitāti, savu valodu, savu zemīti. Tad jau viss pārējais mums izdosies.”

#SIF_MAF2024 #manspagastsmanapilsēta

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”. Publikācija tapusi projektā “Mans pagasts, mana pilsēta” sadarbībā ar laikrakstiem “Staburags”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Ziemeļlatvija”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Komentāri (1)

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.