Andris Apinītis. Foto: no “Dzirksteles” arhīva

Dzimis Alūksnes pusē, strādā par baņķieri Gulbenē – tie ir fakti no Andra Apinīša biogrāfijas. Vēl būtisks viņa dzīvē ir 1990.gada 4.maijs. No tā brīža sākusies jauna laika skaitīšana viņam un visai Latvijas tautai. Par to arī saruna ar A.Apinīti Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas 18. gadadienas reizē.

Par to laiku pirms 18 gadiem! Tas bija vēss pavasaris. No Alūksnes rajona Latvijas Republikas Augstākajā Padomē bijām ievēlēti trīs deputāti – es no 105. Apes vēlēšanu apgabala, slavenais ķirurgs Viktors Kalnbērzs – no 104. Alūksnes vēlēšanu apgabala un Ivars Caune, kolhoza “Igrīve” priekšsēdētājs, bija no 106. Malienas vēlēšanu apgabala. Mēs bijām kopā, visi arī reizē nobalsojām par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Atceroties tos laikus, ir dīvaina sajūta. Ar Latvijas neatkarības atjaunošanas nopelniem dižoties grib daudzi. Tas laikam ir cilvēka dabā… Salīdzinājumam teikšu, ka savulaik populārajam mītam par to, ka Ļeņins kādā sestdienas talkā esot nesis baļķi, ir pieteikušies neskaitāmi palīgi, kas it kā arī piedalījušies tā leģendārā baļķa nešanā kopā ar vadoni. Kad ir iespēja ar laika distanci palūkoties uz bijušo, viss izliekas mazliet citādi nekā bija toreiz.

– Jūs par Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu ievēlēja…
Laikā, kad biju kolhoza “Ilzene” priekšsēdētājs. Jeb, kā reiz vienā intervijā par mani rakstīja tā: “kolhozā “Sarkanais barons” (priekšsēdētājs)”. Ļoti interesanti. Es neatceros, kurš no žurnālistiem tas bija… Tas notika, kad sāku strādāt Gulbenē 1994.gadā.

– Vai tiešām bija tāds kolhoza nosaukums – “Sarkanais barons”?
– Protams, nebija tāda nosaukuma. Kolhoza nosaukums bija “Ilzene”. Toreiz lasīju avīzē rakstu par sevi, par “Sarkano baronu” un pie sevis domāju. Redz’, cik ātri cilvēkiem mainās uztvere par dzīvi kā tādu. Ir pagājuši četri gadi un žurnālists ieraksta – “kolhozā “Sarkanais barons””. Tas nav iespējams! Un tad es domāju: tas ir labi vai slikti? Sapratu: ir labi! Cilvēki brīvi uztver informāciju, notic, ka tā varētu būt, jo ideoloģiskie žņaugi vairs neietekmē domāšanu. Četros gados aizmirst pagātni? Nu… Tik brīvi uzrakstīt. Es ar humoru uztvēru vispirms, tad nedaudz bija dusmas: nu kā tā var rakstīt?! Un visbeidzot bija prieks par to, ka ir izmainījusies cilvēku domāšana. Var brīvi… uzrakstīt, nedomājot, kādas var būt sekas.
Šis ir tas piemērs, kas ilustrē ieguvumus pēc 1990.gada 4.maija. Kad man jautā, ko cilvēki ir guvuši? Es saku – tā ir brīva domāšana.

– Vairs baiļu nav.
– Tas man šķiet pats būtiskākais. Apziņas brīvība. Pārējais nu… kā kuram. Katrā gadījumā 1990.gada maijā un 1991.gadā man bija tāda pārliecība, ka vienos 10 gados mēs dzīves līmenī būsim krietni augstāk nekā šobrīd. Realitāte izrādījās skarbāka. Toreiz, pirms 18 gadiem, likās, ka visi strādās, ekonomika ies uz augšu, bet dzīves realitāte izrādījās citāda.

– Vieniem brīvība deva lidojuma sajūtu, bet citi izlaidās.
– Tas jau līdzinās bezatbildības sajūtai. Sak’, nekas ļauns nevar notikt. Mēs varam, zinām, esam gudri, visu izdarīsim! Tikai ar to darīšanu… Viens otrs gaidīja, ka uz paplātes pasniegs visu. Galu galā liela daļa no mums tā īsti neapzinājās, ko nozīmē kapitālisms. Bez saulainās puses ir vēl cita. Man nebija ilūziju, ka būs vienkārši. 1988.gadā es vienu mēnesi pavadīju Austrālijā. Padzīvoju pie sava tēvabrāļa. Tas nebija parasts brauciens delegācijas sastāvā, kad maz iespēju neformālām sarunām. Man bija iespēja mēnesi vērot kā cilvēki tur dzīvo. Tēvabrālis teica: “Man liekas, ka jūs tur, Latvijā, esat iedomājušies, ka mums nauda glabājas lādē, kur tā nepārtraukti aug pati no sevis.” Bet cik tas prasa pūļu un darba? Tas man šķiet ir tas sāpīgākais, ko mēs neesam visi kopumā līdz galam apzinājušies.

– Laiks pēc Neatkarības atjaunošanas izmainīja dzīvi?
– Jā, sākumā trīs gadus nostrādāju Augstākajā Padomā. Biju aizgājis projām no kolhoza, jo es sapratu, ka divās vietās nevar vienlaikus strādāt. Kolhozā biju nostrādājis gandrīz desmit gadus. Saimniecība bija laba, viss bija labi, bet, nu… vienkārši tomēr bija jāizšķiras. Uzskatīju, ka divos krēslos sēdēt nevaru. Trīs gadus cītīgi nostrādāju Augstākās Padomes lauksaimniecības komisijā līdz nākamajām vēlēšanām. Pēc tam situācija bija interesanta. Likums nodrošināja man tādu pašu amatu, kādā biju ieņēmis, pirms kļuvu deputāts Augstākajā Padomē. Taču interesanti bija tas, ka kolhoza vairs nebija. Man nebija darbvietas, uz ko pretendēt. Faktiski es pusgadu nodzīvoju kā bezdarbnieks. Mums bija maza zemnieku saimniecība mājās, tur es darbojos. Tas bija brīdis, kad biju brīvs kā putns debesīs. Varēju darīt, ko gribu. Tad nāca darba piedāvājums strādāt Gulbenē. Un es to pieņēmu. Varēju sākt bankā strādāt no 1994.gada janvāra. Ar Gulbeni mani saista vecāku biogrāfija, māte man ir no Litenes un tēvs no Lizuma, Velēnas. Tēvs atguva mantojuma zemi, sāku arī tajā darboties.

– Banka – tā ir nauda,. Nauda dod neatkarību, bet neatkarība arī ir atkarīga. Kādi ir jūsu vērojumi?
– Nauda cilvēku sasaista, virza. Visprātīgāk ar naudu rīkojas vecā gada gājuma cilvēki. Ir paradokss. Pensionāri dzīvo trūcīgi, pieticīgi, bet krāj naudu. Tas ir gan labi, gan slikti. Krāšana liecina, ka cilvēks domā uz priekšu. Slikti, ka cilvēks neapzinās, ka bezgalīgi krāt kaut kam nezināmam un dzīvot trūkumā, tas nav tas saprātīgākais variants. Tā naudas masa, kas šobrīd ir Gulbenē, tie tomēr ir diezgan ievērojami cipari. Droši vien vecākā gadagājuma cilvēki varēja mazliet tērēt naudu sev.

– Dzīvot sev, savai veselībai, dzīves kvalitātes uzlabošanai!
– Stereotips, ka vajag rūpēties par bērniem un mazbērniem, ir labs. Taču man šķiet, ka līdz noteiktam brīdim tas ir pareizi. Vēlāk ir jāļauj, lai viņi paši dzīvē cīnās. Lai paši sasniedz rezultātu, lai saprot, cik grūti nāk nauda. Tas nav tā, ka es pēkšņi varu paņemt un savas vajadzības apmierināt. Ir jaunajai paaudzei tomēr jāsaprot, ka pašiem nauda jānopelna, jo tēvs un māte, vecvecāki, nedzīvos saules mūžu. Viņi nebūs tas naudas avots, kas atvases uzturēs.

Kas cilvēkus savā ziņā sabojāja, izmanīja domāšanu, tas ir īpašums. Kad sākās bijušo īpašumu atgūšana, tas neprasīja nekādus lielus izdevumus. Īpašums dod zināmas priekšrocības, bet tā nav nauda rokā. Lai īpašums neietu bojā, lai tas saglabātu savu vērtību, tas ir jāapsaimnieko. Kā ar īpašumu rīkoties? Protams, varam runāt, ka zināmā mērā tas bija slikti, ka īpašumus varēja iegādāties par sertifikātiem. Viens savu sertifikātus pārdeva par 70 santīmiem gabalā, cits, kas pacietās, pēc desmit gadiem pārdeva par 20 latiem gabalā. Sertifikāti, zeme, mežs, kolhozu pajas – cilvēkiem it kā nokrita no zila gaisa. No pašiem atkarīgs, cik saprātīgi katrs ar to rīkojās. Dažs savu mežu izcirta jau pirmajā gadā. Tagad ir pliks un nabags. Mežu neatjaunoja, neiestādīja jaunus kociņus. Es Velēnā pie mājas pirms 12 gadiem iestādīju priedītes, tagad tās ir 6 – 7 – 8 metrus garas. Bet toreiz šķita: kad nu tas mežs izaugs? Cilvēkam vienkārši ir jāapzinās, ka katrs īpašums uzliek arī zināmums pienākumus. Tas ir ne tikai tāds avots, no kura smelt un smelt. Tam cilvēki nebija īsti gatavi, jo sociālismā īpašuma cilvēkiem nevarēja būt. Varēja būt tikai personiskā manta.
Padomju gados un šodien ir daļa cilvēku bez tiekšanās izglītoties, bet ar vēlmi strādāt roku darbu darba vietā, kur viss noorganizēts un ir garantēta alga.

Noteikti. Arī šobrīd tas tā ir. Taču ilgu brīdi dominēja tāds uzskats: es taču neiešu pie kaimiņa par kalpu! Kaut sliktāk dzīvošu, bet pie kaimiņa par kalpu neiešu! It kā tas būtu kas slikts. Vai tad tas ir slikti, ja viens uzņēmīgs cilvēks noorganizējis darbu kaut vienam vai pieciem, desmit, 100 cilvēkiem?

– Arī izglītotie cilvēki, kas veic intelektuālo algoto darbu, kalpo.
– Jā, arī es esmu “baltā apkaklīte”, man nekas bankā nepieder. Es pārdodu savu darbu. Tagad šī domāšana ir mainījusies. Tagad cilvēki saka: ja tepat maksās tik, cik Īrijā, strādāšu. Protams, nedaudz tās ir blēņas. Īrijā ir jāstrādā vai jābrauc projām. Latvijā var arī nestrādāt un nekas briesmīgs nenotiks.

– Jūs, turot roku uz Gulbenes finansēm, varat sacīt, ka dzīvojam labi?
– To var redzēt ikdienā. Visas ielas malas ir pilnas ar automašīnām. Novietot autiņu centrā ir grūti. Pirms pieciem gadiem tā bija tikai sestdienās, kad laucinieki sabrauca Gulbenē. Tagad tā ir katru dienu. Nu, jā, es atvainojos, tauta grimst nabadzībā…
Tas, ka bankomātos pilsētā reizēm trūkst naudas, ka stāvam rindā pēc tās, arī liecina, ka nedzīvojam slikti.
Gulbenē ir septiņi bankomāti. Par to visi brīnās. Mazai pilsētai tas ir daudz. Labi, ka bankas savstarpēji vienojas, ka nav papildus maksas, ka vienas bankas klienti dodas pie citas bankas bankomāta. Tas, ka reizēm vienā vai otrā bankomātā aptrūkstas naudas, ir to firmu neizdarība, kas apkalpo bankomātus. Mēs paši, banku darbinieki, tur neko nevaram ietekmēt. Tikai sākuma stadijā mēs paši pildījām bankomātu ar naudu.

– Unibankas bankomāts bija pats pirmais Gulbenē!
– Jā, tas bija pirms aptuveni desmit gadiem. Atceros, ar kādām grūtībām saskārāmies, pārliecinot cilvēkus, ka viņiem vajadzētu ņemt bankas karti. Atceros, ka sevišķi skolotāji iebilda. Šodien bankomāta izmantošana ir cilvēku ikdiena. Tagad skaidras naudas operāciju caur bankomātu notiek daudz vairāk nekā bankā. Interneta banka ir nākamais solis, ko izvēlas klienti. Tomēr arī es pats atsevišķus rēķinus maksāju ar bankomāta starpniecību.

– Banku biznesā interesanti ir tas, ka esam izlaiduši vienu attīstības posmu, apsteidzot laiku un Eiropu. Tur savulaik bija populāri tā saucamie ceļojumu čeki, lai ceļojumā nebūtu līdzi jāņem skaidra nauda. Ar šā čeka palīdzību ārzemēs, bākā, varēja izņemt skaidru naudu. Latvijā mums tāds pakalpojums nebija nepieciešams, jo uzreiz sākām izmantot norēķinu kartes, kuras varēja lietot bankās visur pasaulē. Tā ka šur tur Latvija tehnoloģijās straujāk gājusi uz priekšu, nekā Eiropa un pasaule. Attīstība notiek. To nevar nepamanīt, ja cilvēks salīdzina, kā ir dzīvojis pirms 10 vai 20 gadiem un kā dzīvo tagad.

Atceroties deviņdesmitos gadus, mums tam laikam ir tāds plīvurs priekšā. Jā, tur bija savs skaistums, bet kāda bija mūsu sadzīve toreiz un kāda ir tagad?
– Ir arī tāds fenomens. Daži, kas bija aktīvi tautfrontieši, tagad saka, ka vēlētos atpakaļ padomju laikus. Kā to izskaidrot?

Droši vien ka katram cilvēkam ir savi iemesli. Bet zināmā mērā tā ir nostaļģija. Galu galā pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas tie ir 18 gadi, kas katra cilvēka dzīvē ir nākuši klāt. Cilvēks apzinās, ka pirms tam bija jaunība un labi klājās. Tad bija jauki. Ir ko atcerēties. Bet tagad prātā nāk domas, cik vēl atlicis dzīvot.
Laikabiedri aiziet…

Un redzi, kāds ir piedāvājums šodien, saproti, ka jaunie cilvēki var izdarīt vairāk. Apzinies. Es tā to skaidroju. Var jau būt, ka cilvēks ir vīlies ideālos. Ir iedomājos, ka būs citādāk. Katrs jau vēlējās to labāko.
Tomēr vecumdienās no vientulības drāmas cilvēks nav pasargāts, lai kādā sabiedriski ekonomiskajā formācijā viņš dzīvotu.

Man šķiet, ka tas pamazām ar gadiem atrisināsies. Tas ir veco cilvēku liktenis. Eiropā ir pieņemts, ka vecāki ar pieaugušajiem bērniem nekad nedzīvo kopā. Taču ir skaidrs, kāds būs vecumdienu finišs. Būs nodrošināta aprūpe. Par to cilvēks laikus ir maksājis, jau strādājot un vēlāk esot pensijā. Tā ir garantija tam, ka mūža pēdējie gadi aizritēs cilvēciskos apstākļos. Mums vecajiem cilvēkiem ir tas teiciens: “Man uz nabagmāju jāiet.” Kādas nu mums ir tās nabagmājas? Ja tur komforta līmenis būtu lielāks, tad būtu citādāk.

– Kāda ir nākotnes vīzija Latvijā, ko redzat acupriekšā?
– Mans prognozes ir optimistiskas. Viens no maniem teicieniem ir, ka dzīve ir skarba. Ar to ir jārēķinās. Neviens mums neko nedāvinās. Ir pašiem jāstrādā. Taču kopējās prognozes ir optimistiskas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka dzīves līmenis Latvijā ar katru gadu paaugstināsies. Varbūt tas nenotiks tik straujos tempos kā iepriekšējos gados, algas paaugstinājās un visi domāja, ka drīz jau Paradīze būs. Tā nenotiek. Tomēr katram ir jāatrod dzīvē sava vieta, kur cilvēks jūtas vislabāk, kur sevi var vislabāk izteikt un sevi pārdot. Es nekautrējos no šiem vārdiem. Es pārdodu savu darbu. Un arī katram ir jāpārdod. Ir jāmēģina to pārdot par visaugstāko cenu. Un tad viss būs kārtībā. Spirāle vedīs augšup. Jo cilvēks labāk spēs pārdot savu darbu, jo labāk dzīvos.

Lai būtu, ko pārdod, vajag zināšanas, izglītību, profesiju, pieredzi.
Un nevajadzētu kautrēties no tā, ka jāiet strādāt pie kaimiņa un par to saņemt pieklājīgu algu. Kas tur ir ļauns? Nebūsim skaudīgi!