Gulbeniešiem atgādina par Latvijas ceļu uz neatkarību

Pirms 4. maija svētkiem Gulbenes novada kultūras centrā norisinājās Latvijas Okupācijas muzeja gida vadīta lekcija “No okupācijas līdz brīvībai”. Pasākumā piedalījās arī 4. maija Deklarācijas kluba pārstāve Velta Čebotarenoka. Šo pasākumu apmeklēja gan Gulbenes novada vidusskolas skolēni, gan gulbenieši – aptuveni 200 cilvēki.

Pirms lekcijas klātesošos uzrunāja Gulbenes novada vidusskolas skolotāja Aivija Grīnberga.

“Priecājos par katru vidusskolēnu, kurš sadzirdēja nepieciešamību atnākt uz šo lekciju, lai mēs visi kopā ne tikai svinētu svētkus, bet lai mēs saprastu, kāpēc vispār ir 4. maijs. Lielākā daļa zālē esošo ir dzīvojuši tikai brīvā, neatkarīgā Latvijas valstī, un jums gandrīz katram liekas, ka tas ir pats par sevi saprotams. Un kā es saku: nevar salīdzināt nesalīdzināmas lietas, nevar salīdzināt mani 18 gados un klātesošos 18 gados, jo mūsu dzīves bija nesalīdzināmas. Jaunieši, esiet un mācieties būt dzīvesgudri un novērtēt to, kas ir brīvība! Nevar iedomāties, ka viss notiek tāpat vien, ka visu izdarīs citi mūsu vietā. Spilgti atceros 4. maiju, kad tika skaitītas balsis, kas nobalsoja “par”, un ovācijas pie 134. balss pārņēma ne tikai visu Rīgu, bet visu Latviju. Tad es iedomājos par to, kā mēs balsojam tagad. Šogad 7. jūnijā ir pašvaldību vēlēšanas. Es neesmu nevienā sarakstā un neaģitēju par kādu, bet ir jādodas uz pašvaldības vēlēšanām balsot, jo nevar dzīvot ar domu, ka citi izdarīs kaut ko manā vietā! Pagājušajā reizē Gulbenes pašvaldības vēlēšanās piedalījās apmēram 28 procenti balsstiesīgo, tas nozīmē, ka mēs dzīvi uztveram ļoti pašsaprotami un nedomājam par to, cik ļoti svarīga ir katra balss, un nesakiet man, ka viens nav cīnītājs! Viens ir cīnītājs! Es vienmēr saku jauniešiem: ja jūs neiesiet balsot, tad būs cilvēki, kas zina, kas ir vara, un viņi aizies un nobalsos. Es negribu savas vecumdienas pavadīt kaut kāda cita režīma valstī. Tāpēc novērtējam brīvību!” savā uzrunā uzsvēra A.Grīnberga.

Ģimeņu stāsti ir ļoti spēcīgi

Latvijas Okupācijas muzeja pārstāvja Kārļa Krēķa vadītā lekcija “No okupācijas līdz brīvībai” bija stāstījums, kas aptver Latvijas vēstures posmu no valsts okupācijas līdz neatkarības atgūšanai.

K.Krēķis “Dzirkstelei” pēc lekcijas uzsvēra, ka skolām ir svarīgi, lai kāds no malas saistošā veidā pastāsta šos notikumus. Viņš arī pastāstīja, ka jaunieši dzird stāstījumus par to, ko viņu vecvecāki stāsta, proti, ka padomju laikos bija kolhozs, lēti dzīvokļi, zemas cenas. Esot arī jaunieši, kas atzīstot, ka neatkarība nemaz nav vajadzīga, viņi to secina, redzot, ka ģimenei ir grūti – vecākiem nav darba, ledusskapis tukšs. Un šādas lekcijas ir lieliska iespēja paskaidrot, ka labklājība ir iespējama tikai tad, kad pastāv neatkarība.

Viņš arī uzsvēra, ka ģimeņu stāsti ir ļoti spēcīgi – cilvēki tiem tic un ieklausās vairāk nekā mācību grāmatās vai skolā. Skola ne vienmēr ir tas primārais informācijas avots, kam jaunieši uzticas. Diemžēl ir arī vecāki, kas paši daudz ko nezina vai ir saņēmuši sagrozītu informāciju, līdz ar to arī viņu bērni saņem informāciju, kas neatspoguļo realitāti.

Balsoja par brīvu Latviju

V.Čebotarenoka, uzrunājot klātesošos, sākumā pakavējās savās bērnības atmiņās par padomju laika izglītības sistēmu, kurā valdīja vienādības princips un jebkāda individualitāte tika apspiesta.

“Biju kreile. Skolotāja pazemoja, ka rakstu ar kreiso roku. Padomju skolēns nedrīkstēja rakstīt ar kreiso roku. Ja nepatika kāds no krievu padomju autoriem, tad biju stulba un tā tālāk. Pazemoja, ka esmu gara auguma. Skolotāji atļāvās pateikt: paklau, tu padomju bērnu augumu esi pāraugusi,” atmiņās dalījās V.Čebotarenoka.

Viņa bija viena no 138 deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. “Bija dažāda rakstura cilvēki, bet par vienu gan esmu droša – jūsu Sarmis Mednis un Andris Apinītis uz visu mūžu būs manā atmiņā, jo viņi bija ārkārtīgi vīrišķīgi, godīgi, lepni par Latviju un ļoti lieli patrioti,” uzsvēra V.Čebotarenoka.

Viņa atcerējās, kā 3. maijā Tautas frontes līderis Dainis Īvāns aicināja aizbraukt pie “Mātes Latvijas” uz Brāļu kapiem un nodot zvērestu, ka būs uzticīgi Latvijai un balsos par tās neatkarību.

“Nebija pārāk liels pulks deputātu, kas aizbrauca, bet mēs aizdevāmies. Dainis kā parasti bija uzrakstījis brīnišķīgu runu. Un mēs zvērējām. Pienāca 4. maijs. Jau no rīta likās – tūlīt viss notiks. Bet tieši aiz manis aizmugurē sēdēja Interfronte. Toreiz ienaidnieks bija redzams, jo Latvijā nebija nevienas vietas, kur nebūtu izvietota padomju armijas kāda daļa. Tad viņi man teica: tu nespirinies un nepriecājies, izsūtīs tevi, jūs visus izsūtīs! Diena tika vilkta. Mēs zinājām, par ko mēs balsojam, bet Interfronte visu laiku lūdza vārdu, un viņiem bija dažādi argumenti, lai novilktu laiku un lai mēs it kā nevarētu nobalsot. Arī tika iebiedēti, sakot, ka būs ļoti slikti. Ja tā padomā – lejā tūkstošiem cilvēku. Saule virs debesīm, logi vaļā, mēs dzirdam tos sirdspukstus, runājot mūsu brīnumbērna Zilbaloža vārdiem, mēs tobrīd un, es domāju, arī šobrīd esam visi vienā laivā. Tauta – lejā, mēs – augšā. Mēs sapratām, ja mēs nodosim, tad mums šeit dzīves vairs Latvijā nav. Un tad jau katrs parakstīja savu biļeti – par vai pret, vai atturas. Tad sāka saukt katru vārdu un uzvārdu un “par” vai “pret”. Kad izskanēja 134. balss, tad, ak dievs, esam nobalsojuši! Un tad 138. Bija asaras, apskāvieni, kliedzieni. To sajūtu nevar izskaidrot, bet es noteikti biju vairākus metrus virs zemes! Mīļie, tas nebija viegli. Briesmīgi bija Padomju Savienībā – pazemojumi, naids, nodošana. Atcerieties, nevajag mums vairs tukšus veikalus un talonus, lai dabūtu šampūnu, zeķbikses vai higiēnas preces! Skolā nedrīkstēja būt krāsoti mati, vajadzēja staigāt ar bizēm. Arī tas bija pazemojums. Ļoti daudz pazemojumu savā dzīvē esmu jutusi no tās varas. Mums ir jāsargā neatkarība, mēs esam ļoti iekārojami. Mīliet Latviju! Precieties, dzemdējiet bērnus un esiet laimīgi! Ja kaut kur aizbraucat mācīties vai strādāt, atgriezieties! Nekur nav tik labi kā Latvijā!” savā uzrunā uzsvēra V.Čebotarenoka.